Uz www.jekaba.lv

Kambodžas piezīmes

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
3 min. lasāmviela

Kad pagriezās viens, sašūpojās visi, tomēr, lai arī cik cieši, bet kaut uz brīdi aizmidzis bija katrs – tieši tā un varbūt pat vēl drusku skarbāk izskatījās mūsu džungļu nometne. Visapkārt lietus meža smaržas un nakts skaņas, apakšā reptiļu kokteilis, bet augšā – mēreni saburzīti mēs.

Kambodza_003

Bet kas gan šoreiz bija citādi? Ar ko šī naktsvieta tik ļoti atšķīrās no mūsu pārējām, arī diezgan neparastajām guļvietām Kambodžā? Laikam ar prombūtni. Ar prombūtni no steigas un telefona. Ar absolūtu globālā tīkla neesamību un neiespējamību. Un ar tādām kā skaistākām – jo īstākām – sejām.

Man šajā braucienā daudz kas nepatika – gan Kambodžas partneru nespēja pateikt daudz maz precīzu tās vai citas kustības ilgumu, gan apkalpojošā personāla mēģinājumi katrreiz vismaz drusku nošmaukt atlikumu un spēja teju nepārtraukti izdomāt papildu izmaksas.

Kambodza_005

Taču tas viss izzuda mirklī, kad šķērsojām upi un nonācām no rietumu civilizācijas nošķirtajā Chi Phat ciemā. Manī viss gavilēja! Sarkanu smilšu iela, dzīvīgi bērni, laipni un galīgi neuzbāzīgi pieaugušie. It kā kāds būtu ļāvis pagriezt pulksteni atpakaļ un ieskatīties pasaulē, kāda tā bija tad, kad vēl bija vientiesīga, mierīga, rimta…

Neviļus prātā nāca vārds “harmonija”. Līdzsvars starp darbu un sevis apzināšanos, meditācija un joga no rīta, atpūta pie dabas – parasti ar šīm aktivitātēm mēs apzīmējam harmonijas klātesamību savā ikdienā. Taču, ja godīgi, tieksme atrast vienu vienīgo un pareizo “harmonijas praksi” tieši norāda uz šīs īstās un pašas dabas radītās harmonijas trūkumu mūsu dzīvē. Šajā ciematā mītošie tajā dzīvo un, par laimi, nezina, kā ir, kad tās nav.

Mēs izklīdām pa dažādām šī ciemata mājiņām, kāda nu kuram gadījās. Mūsmāju saimnieks bija kluss un rūpīgs, ne iztapīgs, bet gādīgs kā tēvs. Tikai pieteica, lai naktī ejot, skatāmies zem kājām – daudz burkāniņu esot. Esot mazi, bet traki indīgi. Par burkāniņiem še dēvē čūskiņas, kas ir vien pāris sprīžus garas, bet netīkami indīgas. “Citi dzīvnieki nav bīstami un ciemā nenāks, tie būs aktuāli rīt, nāks, kad gulēsiet džungļos,” viņš piebilda.

Kambodza_002

Kad nākamās dienas rītā devāmies ceļā, es ieraudzīju citādus džungļus – ne tādus, kā pazinu Taizemē vai Amazones gultnē Peru. To nevar parādīt bildēs, vien aprakstīt sajūtās. Šie džungļi bija kā Latvijas mežs, kas ik pa brīdim pārtapa savannā, pat spilgti baltu smilšu plankumiņos, un tad atkal izslējās kā banānpalmas, kas apaugušas ar liānām un ķērpjiem. Reizēs, kad sastopos ar skaistu arhitektūru, es baudā sastingstu no mākslinieka domas lidojuma, taču, kad veros dabā, es vienmēr domāju: “Šis arhitekts ir diženākais, dižāka par viņu nav!”

Kambodza_004

Pēc ilgā pārgājiena pa džungļiem gardi ēdām vienkāršu, taču tīkamu ēdienu. Tas garšoja pēc ugunskura un gatavotāja rūpēm. Naktsmītnes vietā mūs sagaidīja spirgts ūdenskritums un sazin kas ezeriņā zem tā dzīvojošs. Ikdiena bija aizslēgta un atslēga tālu aizmesta. Šādi diena un nakts bija tīkamāki. Un tieši šādus es redzu ceļojumus.

Kambodza_006

Priekšā mūs vēl gaidīja nakts pelde tirkīzzilā lagūnā ar mirdzošu planktonu. Tas viss vēl būs. Bet, kamēr aprakstīju savas sajūtas, tumsā pazaudēju savas naktsmājas. Labi, ka pa dienu iepazinos ar vietējās skolas pasniedzēju, pie viņas arī pārnakšņoju.

Azartu Tev, ceļotāj, un no pieņēmumiem brīvu prātu!

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.