Uz www.jekaba.lv

Kambodžas piedzīvojums: 4. diena

Zanda Zariņa, grupu vadītāja
3 min. lasāmviela

Dodamies atkal ceļā, tiesa gan nedaudz mierīgākā prātā nekā vakar. Šoreiz mūsu mērķis ir džungļi.

Komunikācija ar autobusa šoferi jau atkal ir kā mīkla vai atjautības uzdevums (saprata viņš, ko gribam, vai nē?), bet kas gan tas par piedzīvojumu bez izaicinājumiem? Nav skaidrs, vai šoferis zina, kur mūs jāved. Pēdējo posmu braucam pa zemes ceļiem gar cukurniedru plantācijām un džungļiem, līdz beidzot ieraugu pazīstamu vietu – esam sasnieguši Preak Piphot upi, kuras otrā pusē ir mūsu mērķis, Chi Phat ciematiņš.

Pamājam ardievas autobusam un sākam risināt jautājumu, kā tikt upes otrā krastā. Pārceltuve ir diezgan interesanta uzparikte – uz divām mazām laiviņām uzstellēta koka platforma, kurai piestiprināts motors. Daži uz tās kāpj diezgan bailīgi, jo šķiet, ka mēs – 14 baltie cilvēki ar visām savām mantiņām – tai būsim kārtīgs pārbaudījums. Es nosmejos, ka upe nav plata un krasts tuvu, tāpēc lielam satraukumam nav pamata. Šoreiz gan spēkus peldēšanā izmantot nenākas un mantas arī paliek sausas – esam otrā krastā!

Kambodza_03

Chi Phat ciematiņš ir pavisam neliels, tā galvenā iela ir zemes ceļš, kuram pievienojas vēl dažas takas. Elektrība te parādās tikai no rīta un vakaros, un dzīve rit diezgan mierīgu gaitu. Domāju, nav labākas vietas, kur apskatīt, kā dzīvo Kambodžas lauku iedzīvotāji.

Kambodza_04

Kambodza_02

Kambodza_05

Kambodza_06

Pēc mūsu gida teiktā, lauku iedzīvotāji Kambodžā bieži vien ir diezgan labi pārtikuši, jo laukos ir mazāk izdevumu nekā pilsētā un tie, kas nav slinki, iekopj sev piederošās zemes platības, tādā veidā salīdzinoši labi nopelnot. Otrs peļņas avots esam mēs – tūristi. Ar dabas aizsardzības organizācijas “Wildlife Alliance” atbalstu šeit tiek realizēts ekotūrisma projekts, kas vietējiem iedzīvotājiem dod iespēju pelnīt no tūrisma, tādējādi mazinot viņu vēlmi izcirst mežus un medīt dzīvniekus blakus esošajā dabas parka teritorijā.

Uz mūsu bungalo tiekam nogādāti ar mocīšiem. Iekārtojamies, pastaigājam pa miestiņu. Paspējam arī saulrietā nopeldēties upē, kur ūdens ir siltāks nekā piens. (Nez, ar ko lai tādu salīdzina? Ar tēju?)

Turpat pie upes satieku mazu meiteni, kas mani neatceras, bet es viņu gan. Pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad biju te pirmoreiz, kopā peldējāmies šajā pašā upē un ciemata bērni lēca no maniem pleciem ūdenī. Prieks redzēt, kā mazā paaugusies.

Kambodza_08

Kambodza_09

Vietējie kungi turpat laivā iemalko ko stiprāku un aicina mani pievienoties. Iedzeru vienu graķīti un uzkožu vietējo versiju par marinētu gurķīti (līdz šim brīdim nesaprotu, kas tas īsti bija!). Atvadāmies, smaidot kā draugi.

Kambodza_07

Pēc vakariņām visi izklīst pa savām naktsmājām. Mūsējā līdz elektrības pazušanai tiek apgūtas un spēlētas kāršu spēles ar nepiedienīgiem nosaukumiem, bet garantētu jautrību.

Ejot uz savu bungalo, uz sienas ieraugu lielu ķirzaku – gekonu, ko parādu arī pārējiem. Par gekonu to sauc tādēļ, ka tā izdveš skaņas, kas, pielietojot nedaudz iztēles, skan kā “ge-ko, ge-ko”.

Kambodza_10

Esam džungļos, “mājdzīvnieku” un “istabas biedru” mums tuvākajās naktīs netrūks, galvenais sargs un glābiņš – moskītu tīkls!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.