Uz www.jekaba.lv

Jordānija: Par dzīvi aiz fasādēm Huseina zemē – 2. daļa

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
6 min. lasāmviela

Tentsil teltis ir ģeniāls izgudrojums! Uzceļot parasto telti klinšainā vietā, spiež visās malās. Par skorpioniem, čūskām un citiem rāpuļiem nemaz nerunāšu. Šai teltij tas viss nav problēma. Virs zemes ir droši, guļamā virsma mīksta, un vēl vējš iešūpo.

Vieta, kuru biju iepriekš izraudzījis naktsmītnei, bija pašā kraujas malā. Trīs koki teltij ir ideāli, ja vien tie nestāv vienā rindā. Lai atrisinātu šo situāciju, mēs izdomājam ģeniālu plānu piebraukt ar mašīnām abpus kokiem un tā izveidot divus trijstūrus. Tās ir divas gaisā nostieptu telšu vietas. Taču – kur stiprināt virvi? Auto vilkšanas āķis ir par zemu, tādēļ nolaidām auto priekšējos logus un apmetām virvi ap priekšējā loga rāmi. Un cerējām, ka izturēs.

Jordanija_008

Rīts pienāk saulains, un auto arī ir savā vietā. Par drosmi tiekam apbalvoti. 50 metru attālumā no mūsu nometnes ir siltais kalnu avots. Neviena viesnīcas duša nevar sacensties ar šo termālo vannu, ko vietējie izveidojuši tieši pie mūsu nometnes. Ūdens ir karsts, ļoti karsts. Līdz ar to arī pamošanās – ātra.

Dodamies uz Nevo kalnu Madabā, kur esot apglabāts Mozus. Līdz tam ceļš netāls, skaists. Baznīca šajā kalnā ir atvērta vien gadu un pulcina daudzus svētceļniekus. Vieta interesanta, taču asi iezīmē citu jautājumu – vai pagūsim līdz Wadi Rum tuksnesim? Ceļš ir tāls, bet, man šķiet, dienas laikā paveicams. Taču notiek citādi.

Izvēlējāmies ceļu, ko gan GPS sistēma, gan drukātā karte rādīja kā taisnāko. Tas dažbrīd izskatījās pēc kalnu serpentīna, taču tik un tā kopumā bija visai taisns. Un tieši tas izrādījās mūsu klupšanas akmens. Lai arī taisns, tas veda cauri daudzām apdzīvotām vietām un mūsu vidējais ātrums ir 50-60 km/h. Pa ceļam gan redzam daudzas vietas, ko parasti tūristi neredz. Šķērsojot Ziemeļāfrikas lielo tektonisko lūzumu, skati ir grandiozi. Nekad nebūtu iedomāties, ka tepat Jordānijā var būt tik liels zemes garozas lūzums kā ASV Lielajā kanjonā. Patiesi iespaidīgi.

Jordanija_003

Sākoties tumsai, iebraucam Danā, kas ir vāji apdzīvota dabas aizsardzības zona. Krāšņa ar senām drupām un tumsu, kas jau klāt. Noturam sapulci un lemjam nakšņot turpat.

Atlikusī vakara daļa, ķerot jebkuru pieejamo gaismas staru, paiet virvju un mezglu mācībās. Vispirms astotnieks, tad dubultais, tad abi sasieti, tad muliņš, tad stacijas izveide. Pēterim izdodas panākt visos tādu azartu, ka notiek sacensība par skaistāko un ātrāko mezglu. Zem parējo apmeklētāju skaudīgajiem skatieniem jūtamies kā īstas kalnu lauvas. Mammut virves un inventārs mums piešķir solīdumu un pieredzes bagātu lietpratēju auru.

Nakts pienāk neticami ātri. Tās valdnieki – šakāļi un hiēnas – iemidzina mūs, skaisti gaudojot.

***

Petra ir skaista. Tas ir brīnums. Ja es mēģinātu to aprakstīt, tad mans raksts būtu tikai un vienīgi par to, tādēļ lai tās skaistumu katrs atklāj pats.

Kamēr grupa pēta noslēpumainās alas un klintī cirstos tempļus, es cītīgi rakstu paskaidrojumu Jordānijas policijā, kur, kad un kāpēc dzimis, un kādēļ uzvedos šajā valstī kā savējā. Jordāniešu viesmīlība ir bezgalīga, taču tikai līdz mirklim, kad tiek aizskartas valsts intereses. Kā visās tūrisma zemēs, arī Jordānijā ir visai barga tūrisma policija, kas nosaka visu, tai skaitā, ko un kā tev būs skatīties. Tas ir asā pretstatā ar manu pasules uztveri, par ko arī jauki sarunājamies restotā pagrabā. Manas diplomātijas spējas un patiesa cieņa pret karali, kā arī zināšanas par arābu kultūru dara brīnumus un, nolīgstot vietējo gidu uz vienu dienu, tieku atlaists.

Taču mans protests nepāriet. Nepatīk. Nepiekrītu. Pat vairāk – neciešu tūrismu un naudas slaukšanas mehānismu tajā. Man nevajag vietējo gidu, kuru interesē tikai veikali, saistītas ēstuves un dzeramnauda. Atstāju viņu tuvākajā kafejnīcā un aizbēgu. Ripojam pa serpentīnu prom no Petras pilsētas, un priecājos, ka visi esam auto un tie ir ārpus pilsētas.

Tuksnesī viss ir citādi. Birokrātija tā pati, taču šeit esam īpašā statusā – mans sens draugs Abu Asi ir šīs tuksneša teritorijas pārvaldītājs. Viņa vārds ir likums. Mirklī tieku atbrīvots no visiem tūrisma spaidiem. Pērkot atļauju kāpšanai, atliek vien piesaukt viņa vārdu un tieku pieņemts bez rindas, bez pārbaudes un bez jautājumiem. Pēc austurmu pieklājības – tējas dzeršanas – un mana prieka par sava drauga satikšanu dodamies uz attālu tuksneša malu. Drauga māsasdēls mūs pavada un pārliecinājies, ka mums nekā netrūkst, atvadās. Minūtes desmit un esam pie klints. Trīs atlikušajās dienās jāpaveic tiešām daudz.

Mēs kāpjam līdz naktij. Tumsa pienāk ātri, beidzot klusums, apkārt neviena. Šajā kanjonā esam vienīgie, vien zvaigznes pavada mūs.

Tea party in desert, Wadi Rum

***

Rīts atnes sauli. Tik daudz saules, ka sajūtam īstu tuksneša klātbūtni. No rīta vēl kāpjam, bet ap pusdienlaiku karstums ir tāds, ka nevaram vairs saulē atrasties.

Dodamies mazā ekskursijā. Netālu no mūsu nometnes ir klinšu zīmējumi. Tie ir seni – cik tieši seni, nezina neviens. Ja beduīni nebūtu tos aiz gara lika sašāvuši, tie visdrīzāk tiktu iekļauti pasaules vēstures mantojumā. Kāpjam lēni, līdz varam tos aplūkot tuvumā. Zīmējumus vēro arī kāds veikls čūskulēns, bet mums izdodas tam neuzkāpt. Tuksnesī dzīvnieku daudz, ir arī skorpioni un tuksneša vilki.

Jūtamies lieliski. Grupas dalībnieki sadraudzējušies, izveidojušās mazas interešu grupiņas. Šķiet, ka viss tikai sākas, taču kaut kur starp rindām jau var just, ka pēc divām dienām mūs mājup vedīs lidostas gaismas.

Tuksnesim piemīt īpaša maģija. To nevar aizmirst. Tas dzīvo savu – ļoti aktīvu – dzīvi, un cilvēks tai var tikai pieskarties. Viesmīlības tuksnesī maz, izdzīvo stiprākie. Dieva laime, ka šoreiz iztikām bez nopietniem pārbaudījumiem, apmaldīšanās vai neplānotas tikšanās ar kādu rāpuli. Vakarpusē vien vientuļš skorpions izlien no alas pie paša stiprinājuma klintī. Bildējāmies ar to kopā un visādi citādi demonstrējam, ka nebaidāmies no tā.

***

Ir pēdējā diena. Garš pārbrauciens. Mēs dodamies uz pašu Jordānijas malu, kur pie Sarkanās jūras mazā trijstūrīša tiekas Ēģipte, Izraēla un Jordānija. Tad pāri visai valstij dodamies atpakaļ līdz Ammānai. Esam sakāpuši mašīnās jau piecos no rīta. Slīdam pa dzeltenām, tad sarkanām, tad kalnos sadzītām smiltīm. Un man kaklā sariešas kamols. Mēs pametam tuksnesi, un es nezinu, kad atkal to redzēšu. Te ir mani draugi. Šajā tuksneša daļā orientējos bez kartes. Emocijas pārņem tik ļoti, ka saprotu – no drauga atvadīties nebraukšu.

No Sarkanās jūras aukstā udens atžirgstu, un viss aizmirstas. Pirms ceļa vēl kafija Agabas vecpilsētā un aidā! Mēs redzējām daudz. Sastapāmies gan ar izcilu viesmīlību, gan ar ierēdņu cietpaurību. Gan ar īsteni tuvām attiecībām, gan ar savstarpējiem strīdiem, ar ko jārēķinās katram ceļotājam. Ar daudz ko, kas nebija plānā, un ar skaisto, ko nes nobīdes no plāna. Un mirklī, kad visi šļūcam pa Wadi Zikra kanjona silto ūdeni, sajūta ir kā ezītim miglā. Iegulies ūdenī un ļauj, lai nes. Vienīgā vieta, kur tas var aiznest, ir Nāves jūra, un tā dziedina visu.

Paldies katram grupas dalībniekam – daudz kur bija nepieciešams pārvarēt sevi un savus ieradumus. Paldies veikalam Ceļotājs. Mamutam. Un manai siltajai darbavietai, Jēkaba Ceļojumiem. Abu Asi, kas pieņēma savā valstībā.

Priekša vēl citi tuksneši, un es tajos būšu!

Vēlies iepazīt Jordāniju? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.