Uz www.jekaba.lv

Jordānija: Par dzīvi aiz fasādēm Huseina zemē – 1. daļa

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
5 min. lasāmviela

Lidmašīna kavējas, turklāt svelmaino tuksnešu valstī ir visai vēss – tikai desmit grādu. Gaidot savus jaunos viesus, prātoju, ka šie apstākļi būs kārtējais pārbaudījums cilvēku gaidām. Taču pirmie atbraukušie parādās zem “Arrivals” uzraksta visai smaidīgi, un vēlā nakts stunda viņu sejās nemaz nav atstājusi pēdas.

Uz specpārbaudi novirzītas divas mūsu grupas somas. Zinot šīs ekspedīcijas mērķi, tas nav pārsteigums. Alpīnisma āķi, ķekši, karabīnes, rācijas, saliekamās sistēmas un ar specifiskām detaļām apveltītās teltis – tas viss, protams, izsauc muitnieku uzmanību.

Pārbaude prasa laiku, bet jordāniešu cītīgums drošības jautājumos ir valsts miera pamatā. Jordānija nekaro. Neskatoties uz karstasinīgajiem kaimiņiem un visai sarežģītu ģeopolitisko izvietojumu, šajā valstī ir miers. Tas ir tautas mīlētā karaļa, preventīvu drošības pasākumu un, būsim godīgi, naftas neesamības nopelns – neviens šurp nebrauc ieviest demokrātiju.

Jordānieši ir ar augstu pašapziņu apveltīti. Ārēji tas nav uzreiz pamanāms, taču jordāniešu tauta ir turīga – vidējā darba alga Jordānā ir par vairākiem simtiem eiro lielākā nekā mūsējā. Valsts valūta ir stabila. Dinārs ilgus gadus bija pielīdzināms mūsu latam un pat vērtīgāks.

Mūsu dzelzs zirgi stāv pavisam tuvu pie lidostas, tādēļ, sagaidot no somu pārbaudes pēdējos grupas biedrus, uzreiz sākam iekraušanās procedūru. Par spīti manam satraukumam, somas mašīnās satilpst ar pirmo piegājienu. Klusībā gavilēju, jo visi braucēji ir sadzirdējuši skaidro norādījumu, ka čemodāni traucēs un vislabākais bagāžas veids ir mugursomas ar ļoti minimālu saturu. 11 cilvēku komanda ar visu inventāru iekārtojas auto viegli un bezrūpīgi.

Mūsu bezceļa auto ripo lejup pa kalnu serpentīnu, kas sākas teju uzreiz, izbraucot no lidostas rajona. Kalnu serpentīns beidzas pie Nāves jūras. Burtiski turpat jūras pievārtē izvietojusies arī mūsu viesnīca, ko baudīsim šovakar un vēlreiz pēc dienām sešām. Pa vidu mums pārvarami gandrīz divi tūkstoši kilometru dažādu ceļu un naktis, kur paveiksies jeb, pareizāk sakot, kur teltis nostiept izdosies. Šovakar sarunu maz – istaba tur, brokastis tur, jūra tur, tiekamies 10 no rīta, arlabunakti.

Katrs mēreni izgulējies – cik nu iespējams, aizmiegot puspiecos. Pirmais kanjons jau gaida. Nav aprakstāms kalnu serpentīna skaistums, īpaši tad, ja tas iet blakus Nāves jūrai. Te klintis, te neliels kanjons, te policists ar automātu – viss izsauc sajūsmu.

Pirms dodamies pirmajā kāpšanas vietā, rīta pelde. Priekš tās izraudzījos sena drauga pārvaldībā esošu eko nometni, kas atrodas Jordānijas dabas un pieminekļu aizsardzības zonā. Tā ir slēgta militārā teritorija, kas izvietojusies neitrālajā robežjoslā. Šorīt gan mūs uzņem nelaipni – ilga runāšana, autoritāšu piesaukšana. Taču mani solījumi visas grupas vest šajā un tikai šajā nometnē paveic brīnumu, un mēs saņemam 15 minūšu atļauju peldei.

Jordanija_005

Sajūsmināti šļakstāmies un plunčājamies minūtes 40, līdz godaprāts liek saprast arī otras puses uztraukumu. Nāves jūra ir liela bagātība visām apkārt esošajām valstīm – gan Izraēlai, gan Jordānijai, gan Palestīniešu teritorijām. Kā jau viss brīnišķīgais šajā pasaulē, arī Nāves jūra ir strīdu iemesls.

Ļoti retās vietās pie Nāves jūras var piekļūt tā, lai nopeldētos. Ja pavisam godīgi, no Jordānijas puses tādu vietu nav gandrīz vispār. Ir tikai dažu viesnīcu apsargātās teritorijas, divas aprīkotas un armijas apsargātas publiskās pludmales un vietējo ar knaiblēm izkniebti caurumi dzeloņdrāts žogā kaut kur pa vidu. Citur ir klinšainas un bīstamas vietas, bez iespējas nokļūt pie jūras. Bagātība, fantastiska dziedinātava, dabas brīnumu lāde, kas ar aci saredzama, bet ar kājām gandrīz nepieejama. Kļuva bēdīgi, un bija grūti izskaidrot to grupai. Gribējās, lai ir citādi.

Mūsu ceļš uz kanjonu ved caur diviem ciematiem pie Nāves jūras, tie ir savā veidā unikāli. Ļoti strauji krītoties ūdens līmenim, rodas lauki ar sausa sāls nogulsnēm, tādēļ viens no ciematiem ir milzīga kosmētikas industrijas rūpnīcu kopība. Otrs ciemats, savukārt, atrodas stāvāku krastu un kalnu reģionā. Tur lietus un grunts ūdeņu kustības rezultātā liekais sāls ir noskalots un izveidojusies teicama augsne lauksaimniecībai. Tomāti, gurķi, baklažāni, melones, arbūzi, ķiploki, paprika un pavisam asie pipari aug griezdamies un uz smilšu krāsas fona izskatās visai dīvaini.

Pēc mirkļa krāmējam visus vietējos labumus rezerves riteņa glabātuvē, ko esam jau nodēvējuši par ledusskapi, un priecājamies, ka tik lēti tikām cauri. Jordānijā ir dārga valsts, kaut nekas ārēji par to neliecina, un “tūrists parastais”, šo nezinot, var iekrist uz neplānoti lielu naudas summu. Mēs visu darām paši un, kaut gan tas atrodas ārpus likuma, neesam pakļauti lielajai tūristu slaukšanas mašinērijai.

Pamests ekskavators ir mans vienīgais orientieris, pēc kura atceros šo kanjonu. Kā par spīti, tas šodien ir aizvākts, tādēļ ieeju tunelī atrodam tikai ar otro piegājienu. Tad gan nekas vairs nevar traucēt kāpšanas priekus.

Izkāpjot no mašīnām, vēlreiz pārliecinos par mūsu visai nopietno attieksmi, jo katrs no dalībniekiem tiešām ir piedomājis par inventāru. Mēs izskatāmies kā skolnieki pirmajā septembrī – teicami aprīkoti un nopietni noskaņoti.

Jordanija_001

No sākuma kanjons šķiet kā liela, netīra peļķe, taču jau pēc mirkļa klinšu sienas paliek augstākas. Saule pēkšņi pazūd un tikai kā šaurā strīpiņa pamanāma kanjona robotajās malās, kas gluži vai iespiestas debesīs. Tad vēl pagrieziens un vēl viens, un viss apkārt esošais izskatās kā zvaigžņu karu filmās. Ideāla vieta lidojumam ar dronu, kaut domāju, ka tas drīz pazaudētu radiosakarus ar operatoru, jo katras nākamais kanjona līkums ir arvien straujāks un gleznaināks.

No sākuma ar sajūsmu, tad ar profesionālu vērību pētu stiprinājuma vietu pieejamību. Pēteris ir tikpat domīgs. Skaistuma daudz, kāpšanai piemērotu vietu maz. Pavisam maz. Pieķeru sevi pie domas, kas būtu, ja vietējā policija zinātu, ko tagad darām.

 

Telti gan šeit nav, kur neuzcelt, nakti pārlaidīsim citā vietā. Drīz satraukums pagaist un kāpšanas vietu atrodam – labu, pat drošu. Pēc 20 minūtēm stacijas iekārtošanas pirmie censoņi jau sāk sevis pārvarēšanas procesu. Sirds gavilē, esam startējuši. Viens otru drošinot, rāpelējamies kā mazi zirneklīši, un vislielākais prieks ir par to, ka šeit iepriekš neviens kāpis nav. Noķeru pirmatklājēja orgasmu.

Jordanija_011

Mācību process tik ļoti aizrauj, ka tumsa pienāk nemanot. Jau ceļa sākumā likās, ka krēslo, bet iekšienē tas notiek vēl ātrāk. Nometnes iekārtošana ir visai komplicēts pasākums. Šodien tā ir aizas mala. Skaista, īpašu attieksmi prasoša vieta. Nakts, nogurums. Zvaigznes virs mums – tas pēdējais, ko redzu, acis aizverot.

Vēlies iepazīt Jordāniju? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.