Uz www.jekaba.lv

Izbrauciens ar auto pa Spāniju un Portugāli: 9. daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
4 min. lasāmviela

Pēc brokastīm atvadījāmies no mājas saimniekiem, kā arī viņu lielā, draudzīgā suņa, un braucām uz dienvidiem. Vispirms apskatījām Velna muti – tas ir interesants klints veidojums, kas radies, okeāna viļņiem izskalojot alu klintī. Tā iebrukusi, atstājot klintī arku, caur kuru joprojām skalojas okeāna viļņi.

Velna muti iespējams aplūkot no abām pusēm, okeāna pusē pat izveidota skatu platforma. Kad tikām līdz skatu platformai, tā piepildījās ar tūristiem no diviem autobusiem. Albertam ļoti interesēja kāpelēt pa klintīm, kāda sieviete pat sabijās un bija gatava viņu ķert, bet Edgars kā parasti bija profesionāls rokas padevējs īstajā brīdī.

 

Portugale_002

Portugale_003

Kad vesels bars tūristu aizskrēja tuvāk skatu platformas malai pie okeāna, arī manī radās ziņkāre par to, kas tur notiek. Vietējais makšķernieks bija noķēris palielu astoņkāji, ko turpat uz klintīm vēl dzīvu izķidāja.

Mums bija jātur dotais solījums dēlam, tāpēc atlikušo priekšpusdienu pavadījām Carcavelos pludmalē, spēlējoties smiltīs. Pludmale gara un plata, bet pilna ar sīkiem atkritumiem, piemēram, sūkājamo konfekšu kociņiem, alus pudeļu korķiem u.c.

Portugale_004

Pludmalē bija laiks ielīst internetā un Edgars atrada informāciju, ka netālu atrodas izcils jūras velšu restorāns Eduardo das Conquilhas. Atsauksmes bija iespaidīgas, tāpēc nolēmām pusdienas paēst tur.

Pirmais, ko ievērojām, ieejot restorānā, bija milzīgs akvārijs pie sienas, kas pilns ar krabjiem, garnelēm un citiem jūras mošķiem. Pasūtījām zaļo zupu, frī kartupeļus un krabi. Kā uzkodu viesmīlis atnesa šķīvi ar garnelēm, mēs nespējām tām pretoties un gardu muti notiesājām.

Portugale_005

Portugale_006

Kamēr Alberts ēda zupu, mēs sākām uztraukties, kā tiksim galā ar krabi, jo vēl nekad to nebijām ēduši. Kad viesmīlis atnesa instrumentus – āmuru ar dēlīti un krabju dakšiņas, sākām meklēt informāciju internetā par to, kas ar tiem jādara. Beigās nebija tik traki, sasmēlušies gudrības no interneta dzīlēm un saskatījušies praktisko pusi no pārīša pie blakus galdiņa, arī mēs veiksmīgi tikām galā. Procesu atviegloja arī fakts, ka jādauza bija tikai krabja kājas, bet čaulā bija ielikti salāti no krabja gaļas un mērcītes.

Portugale_007

Pārēdušies kāpām mašīnā un braucām uz Lisabonu. Stāvvietā starp zinātnes muzeju un akvāriju mēģinājām gulošo puiku pārlikt ratos, bet tas neizdevās. Kā gan var gulēt, ja apkārt tik daudz kā interesanta! Alberts ieraudzīja strūklakas un nebija atturams no skriešanas starp tām.

Portugale_008

Tā kā ap ēku stūriem sāka pūst vēss vējš, ātri pārģērbām Albertu un, lai apžūtu un sasildītos, nolēmām apmeklēt zinātnes muzeju. Pirmajā stāvā bija liela telpa ar dažādām atrakcijām, piemēram, dzērāju labirintu, kurā, uzliekot uz acīm īpašas brilles, sajūtas ir kā pamatīgi iereibušam, jāiziet cauri mājai, nekur neieskrienot un neko neapgāžot. Tas gan bija diezgan grūti. Vēl interesanti bija mēģināt neitralizēt bumbu. Mums tas izdevās tikai ar ceturto reizi.

Portugale_009

Otrajā stāvā viena zāle veltīta mazākiem bērniem, otra – dažādiem fizikas likumiem. Kamēr viens kopā ar Albertu izklaidējās bērnu daļā, otrs varēja pārbaudīt fiziku uz savas ādas.

Visu gan mums neizdevās kārtīgi apskatīt, jo muzeja darba laiks beidzās. Kad aizgājām līdz stāvvietai, vietā, kur bijām atstājuši mašīnu, tās nebija. Kamēr apjukuši mēģinājām aptvert, kas varētu būt noticis, kāds vīrietis izkāpa no savas mašīnas un pastāstīja, ka esot redzējis, kā mūsu auto aizvelk. Tur esot maksas stāvvieta, lai gan nekādu atbilstošu zīmi tur neredzējām. Vīrietis iedeva telefona numuru, kur jāzvana, lai uzzinātu vairāk.

Edgars pa gandrīz izlādējušos telefonu mēģināja sazvanīt un saprast portugāļu valodā, kurš cipars jāspiež, lai sazinātos ar pareizo operatoru. Beigās dāma tomēr pacēla, taču ar angļu valodu viņai bija diezgan švaki. Visi auto nomas papīri bija palikuši mašīnā, labi, ka biju nofotografējusi mašīnu – pēc bilžu izšķirstīšanas fotoaparātā, izdevās atrast mašīnas numuru. Ilgs laiks pagāja, kamēr Edgars sievietei ieskaidroja, kāds tieši ir automašīnas numurs, jo angliski nosauktos burtus viņa nesaprata. Vēl pagāja kāds brīdis, kamēr izdevās saprast, uz kādu adresi mašīna aizvilkta.

Es tikmēr mēģināju atrunāt Albertu no izkāpšanas no ratiem, jo kājās tikai zeķes (zandeles joprojām slapjas pēc skraidīšanas pa strūklaku, bet rezerves apavi mašīnā), un pa savu gandrīz izlādējušos telefonu uzrakstīt naktsmāju saimniekam, ka kavēsim.

Ar taksi aizbraucām līdz stāvlaukumam, kas bija pilns ar aizvilktajām automašīnām. Ik pa pāris minūtēm tika atvilkta vēl kāda. Blakus tam bija būdiņa ar ne pārāk priecīgu cilvēku rindu.

Beigu beigās izrādījās, ka nebijām ievērojuši maksas stāvvietas zonas zīmi. Ar tās ieraudzīšanu problēmas bija bijušas arī daudziem vietējiem. Samaksājuši sodu, varējām braukt uz rezervēto naktsmītni. Vēl tikai neliela problēma – degviela. Auto rādīja, ka tā atlikusi pieciem, bet pēc brīža jau nulle kilometriem, bet degvielas uzpildes staciju pa ceļam nekur neredzējām. Braucām un cerējām, ka mašīna nebūs jāstumj pa tumsu kaut kur Lisabonas pierobežā.

Pusceļā uz Oeiras pilsētu mums tomēr laimējās, un pie naktsmājām piebraucām tieši deviņos vakarā.

Arī Tu vēlies iepazīt Portugāli? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.