Uz www.jekaba.lv

Izbrauciens ar auto pa Spāniju un Portugāli: 2. daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
4 min. lasāmviela

No rīta dzīvokļa saimnieki mūs pārsteidza ar tipiskām reģiona brokastīm – ceptām desiņām un olām, grauzdētu maizi un kafiju. Pārsteigums mums bija arī tas, ka brokastis viņi ēda pulksten 10 no rīta, bet, jo ilgāk ceļojām, jo labāk sapratām, ka tas ir diezgan tipisks laiks spāņu un portugāļu pirmajai rīta maltītei.

Stundu vēlāk izgājām no mājas, bet ielās bija pilnīgs klusums. It kā piektdiena, it kā darba diena, bet viss slēgts. Varbūt dēļ Salamankas svētkiem iepriekšējā dienā? Lai nu kā, mūsu dižais plāns iepirkt pārtiku šai dienai izgāzās.

Braucot garām govju ganībām un olīvu audzēm, nemanāmi jau bijām pusceļā, kad nolēmām kāda ciema bārā nopirkt ūdeni. Tur arī daudzi vietējie ļaudis, noslēpušies no karstās saules, veldzējās pie aukstu dzērienu glāzēm. Arī mēs bijām pārlaimīgi par auksto ūdeni.

Spanija_002

Kādā citā ciemā nopirkām pāris augļu, ko notiesājām pie Riomalo di Abajo upes baseina. Gaisa temperatūra pārsniedza +30C, bet ūdens šķita ledains. Šādus dabīgus ūdens baseinus redzējām daudzviet ceļojumā. Karstumā ļoti labi atveldzēties to aukstajos ūdeņos; siestas laikā daudzi vietējie tieši tā arī darīja.Spanija_004

Pēc atspirdzinošas peldes braucām uz netālo Melero meandra skatu laukumu. Pa bedrainu zemes ceļu uzbraucām kalniņā, no kura pavērās burvīgs skats uz upes loku. Daudzi ceļotāji izvēlas iet līdz šai vietai pa ceļu vai taku gar upi no Riomalo de Abajo ciema.

Spanija_003

Saule jau bija pašā augstākajā punktā un pamatīgi karsēja, tāpēc ātri vien braucām tālāk. Aptuveni 40 minūtes ilgajā braucienā līdz La Alberca ciemam ievērojām, ka visas ceļmalas kafejnīcas un restorāni stāvgrūdām pilni. Arī mums drīz vien vēderi pieprasīja savu daļu, bet, atraduši brīvu vietu stāvvietā, ļāvām Albertam izgulēties. Kad beidzot visi bijām gatavi pusdienām, visas ēstuves jau bija slēgtas. Nākamo ēdienreizi – vakariņas, bija iespējams dabūt tikai pēc pulksten 20.00.

Spanija_005

Labi, ka vismaz viens neliels veikaliņš strādāja arī siestas laikā. Nopirkām gaspačo zupu tetrapakā, maizi, pāris augļu un – pusdienas gatavas! Ciema nostūrī atradām skatu punktu (kas gan sākotnēji izskatījās pēc kapiem) un pie akmens galdiem paēdām. Skats gan nekāds dižais nebija – iela, un pāri tai krūmi un brikšņi.

Spanija_006

Pilniem vēderiem beidzot bijām gatavi iepazīt daudzās aptaujās par vienu no skaistākajiem ciemiem Spānijā atzīto La Alberca. Ciems patiesi ļoti skaists un fotogēnisks – ar šauru, bruģētu ieliņu labirintiem, akmens un koka ēkām, uz sliekšņiem sēdošiem večukiem, kas, ēnā paslēpušies, apspriež ar kaimiņiem dienas jaunumus. Mums ļoti patīk šādi vēsturiski ciemati, tajos var klīst vēl un vēl, un aiz katra stūra, aiz katra ielas pagrieziena var ieraudzīt kaut ko jaunu.Spanija_007

Vēl šim ciemam ir interesanta tradīcija katra gada jūlijā izvēlēties vienu sivēnu, kas pēc tam brīvi klīst pa ielām, un visi ciema iedzīvotāji to baro. Janvārī, San Antonio svētkos šo sivēnu izlozē labdarībai un notiesā. Mēs gan dzīvu sivēnu nesatikām, tik redzējām pieminekli pie baznīcas.

Spanija_009

Mūsu mazais bija tā aizrāvies ar ciema iepazīšanu – skraidīšanu, dancošanu, akmentiņu lasīšanu un kārtošanu – ka nemaz negribēja nekur doties. Kamēr mēs abi spēlējāmies ar nokritušajām koka lapām, Edgars attālinājās no mums un nokļuva spāņu ielenkumā. Sākumā nesapratām, ko viņi tik cītīgi mēģina pateikt, bet pēc tam pār mums nāca atklāsme – viņi mēģināja mums izstāstīt, ka pāri ielai pavisam netālu atrodas bērnu rotaļu laukums. Vai gan mēs to varētu laist garām?

Alberts, protams, laimīgs uzreiz metās smilšu kastē. Tās gan bija pavisam jocīgas –  sniegbaltas un pēc savas konsistences vairāk atgādināja sāli, nevis smiltis. Vispār mūsu ceļojuma laikā šī laikam bija vienīgā smilšu kaste, ko manījām rotaļu laukumos.

Spanija_010

Kamēr mani puiši ņēmās pa smiltīm, es tikmēr atpūtināju kājas uz soliņa un priecājos par vectētiņu un mazmeitiņu, kas abi šūpojās bērnu šūpolēs.

Spanija_011

Īsi pirms saulrieta ieradāmies netālajā Mogarraz ciemā, kur bijām rezervējuši istabu kādā vecpilsētas viesu namā. Pēc neilgas maldīšanās viesu namu atradām, bet iekšā cilvēka neviena. Pretējās ielas puses suvenīru veikaliņa pārdevējs gan ātri vien atrada īpašnieci un atveda pie mums.

Spanija_012

Iekārtojāmies savā istabiņā, un lauzītā spāņu valodā vienojāmies par brokastu laiku. Spānijā ļoti maz iedzīvotāju prot svešvalodas, tādēļ lieti noderēja vidusskolā apgūtā itāļu valoda un pirms desmit gadiem iesāktie, bet nepabeigtie spāņu valodas kursi. Bez spāņu valodas zināšanām saprasties ar vietējiem būtu bijis ļoti grūti.

Mēs nekādi nespējām pielāgoties vietējam ritmam, veikala darba laiku atkal bijām nokavējuši. Toties restorāns jau sāka strādāt, tāpēc paēdām vakariņas tajā. Kad mēs jau posāmies prom, vietējie tikai sāka ierasties.

Spanija_013

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.