Uz www.jekaba.lv

Itālijas Alpu ezeru tūre: 7. daļa (noslēgums)

Zaiga Runce, ceļotāja
3 min. lasāmviela

Tā kā līdz mūsu lidojumam mājup puse dienas bija brīva, nolēmām, ka pa ceļam apskatīsim Nesso ciemu. Tas ir pavisam neliels. Nesso aiza (Orrida di Nesso), pa kuru tek slavens ūdenskritums, burtiski sadala ciemu uz pusēm. Otrs ciema populārākais apskates objekts ir Ponte della Civera – akmens tilts, no kura paveras lielisks skats uz ūdenskritumu.

Atradām brīvu vietu stāvvietā un gājām uz ciema centru. Mūsu organismi pieprasīja savu dienas kafijas devu, tāpēc vienā no vairākām kafejnīcām iegājām palūkot, ko tur var dabūt. Bar La Cascata, lai kafiju varētu dabūt par 1 EUR, nevis 3 EUR, nedaudz jāmāk itāļu valoda. Mēs bijām pieklājīgi, itāliski protam pateikt gan “lūdzu”, gan “paldies”. Izdzērām kafiju pie letes, bērni notiesāja pa kruasānam, un kāpām lejā uz Komo ezeru.

Šauras ieliņas ar kāpnēm noveda mūs lejā līdz pašam ezeram, kur arī ieraudzījām slaveno Civera tiltu. Tas kopā ar mīlīgajām mājiņām un mierīgo ezeru radīja patiesi gleznainu ainavu.

Izejot cauri tunelim, kura griestos iekārta koka zvejas laiva, tikām uz paša tilta, no kura lieliski varēja redzēt ūdenskritumu. Tas gan nešķita tik iespaidīgs, kā gaidījām, bet, iespējams, ka pavasaros, kad ūdens daudzums lielāks, tas ir krāšņāks.

Mazliet pastaigājām pa Nesso ciemu augšup un lejup. Tas patiesi ir ainavisks, nav grūti to iedomāties uzgleznotu. 

Pa ceļam apbrīnojām šofera drosmi, kurš atstājis traktoru uz šauras gājēju ielas ar kāpnēm.

Pēc dienišķās saldējuma porcijas kafejnīcā ar skatu uz Nesso aizu bija laiks doties tālāk.

Pusceļā uz lidostu kādā parkā uzrīkojām pikniku ar domu likvidēt pārtikas krājumus, kas pa šīm dienām bija izveidojušies.

Pirms īrētās mašīnas nodošanas jāuzpilda degviela. Tas diemžēl neveicās tik raiti, kā domājām. Vairākās DUS nepieņēma mūsu kartes, līdz beigu beigās tomēr radām risinājumu.

Vēl viens pārbaudījums – nodot mašīnu autonomā. Ar pilnu degvielas bāku braucām uz stāvvietu, kur bijām saņēmuši mašīnu. Kur saņēmām, tur arī jānodod. Lai iebrauktu, jāpaņem talons. Aizbraucām līdz īstajai vietai, bet tur priekšā betona bluķis. Meklējām citu ceļu, kā tur piebraukt, bet nekādi nesanāca. Secinājām, ka jābūt citai iebrauktuvei, ka bijām iebraukuši neīstajā. Taču tad nākamā neveiksme – talons nedarbojās, tātad arī izbraukt nevarējām.

Tad vienojāmies, ka es ar Matīsu iešu uz lidostu, lai nodotu bagāžā autokrēsliņus, bet Edgars ar Albertu brauks jautāt autonomas darbiniekam, kā var iebraukt īstajā stāvvietā. Ja puisis nebūtu iesēdies blakus un parādījis, kur īsti jābrauc, Edgars vēl ilgi būtu riņķojis. Izrādījās, ka īstā iebrauktuve ir krietnu kvartālu tālāk, izbraucot cauri tunelim un nogriežoties pa kreisi.

Pēdējā brīdī paspējām gan nodot bagāžā autokrēsliņus, kurus nesaprašanās dēļ nācās stiept līdz pašai lidmašīnai, gan iekāpt lidmašīnā. Viss šis skrējiens, protams, uzsita pa nerviem, bet kāda maza daļiņa sirds laikam tomēr gribēja nepaspēt. Arī smadzenes jau sāka ģenerēt idejas, ko varētu darīt, kur palikt, ja lidmašīnā tomēr netiktu.

Bet neskumstam – ar Itāliju mēs noteikti tiksimies vēl kādu reizi, jo tur ir tik daudz ko redzēt, sajust, piedzīvot, izgaršot…

Vēlies apceļot Itāliju? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.