Uz www.jekaba.lv

Itālijas Alpu ezeru tūre: 3. daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
4 min. lasāmviela

Dienas mērķis – gūt nelielu ieskatu Šveices dienvidu burvībā, tāpēc mēģinājām izbraukt laicīgi. Jo tuvāk Šveices robežai, jo lēnāka kļuva satiksme un lielāki sastrēgumi pārbaudīja mūsu nervus.

Nekur tālāk par Tičīno kantonu Šveicē nebijām, bet vispār nebija sajūtas, ka mēs būtu izbraukuši no Itālijas. Visur varēja dzirdēt un redzēt itāļu valodu, tikai atsevišķi uzraksti bija vāciski. Lugāno, piemēram, ir lielākā itāliski runājošā pilsēta ārpus Itālijas. Arī arhitektūra neko daudz neatšķiras no Itālijas ziemeļiem. 

Iebraucot Lavertezzo ciemā, uzreiz kļuva skaidrs, ka tā tomēr nav slēpts dārgakmens, kā to dēvē vairāki blogeri – šī vieta ir diezgan labi apmeklēta.

Tā kā galvenā iela, kas iet cauri ciemam, ir ļoti šaura, bet reljefs neļauj būvēt lielas autostāvvietas, vietu, kur nolikt mašīnu, atrast nebija viegli. Ir vairākas nelielas maksas stāvvietas, bet tās visas bija pilnas. Izbraucām cauri ciemam līdz pēdējai stāvvietai, tad braucām atpakaļ, un mums paveicās, jo mums priekšā atbrīvojās vieta stāvvietā tieši blakus tiltam.

Romiešu tilts, kas biežāk saukts par Ponte dei Salti (Lēcēju tilts), uzbūvēts pāri Verzasca upei un ir tipisks viduslaiku tilts, būvēts no akmeņiem. 1868. gadā tas tika daļēji iznīcināts, un tad gandrīz gadsimtu vēlāk tika atjaunots. Lēcēju tilts un Verzasca upe ir vienas no skaistākajām šī reģiona pērlēm.

Ūdens upē dzidrs un zils, mirdzošs kā dārgakmens, taču ledaini auksts. No visa skaistumu vērojošā cilvēku bara tikai viens vai divi drosminieki ielīda ūdenī. Pārējiem tikmēr uzmetās apbrīnas zosāda. “Pludmalē”, kur visi sasēduši un saguluši, vietām diezgan slidens.

Mūsu bērni ļoti saskuma, kad paziņojām, ka upē nevarēs peldēties. Tā vietā devāmies nelielā pārgājienā pa taku, kas veda gar upi. Sākumā gājām cauri mežam, kas pilns ar zaķskābenēm, brīžiem cauri biezoknim pavīdēja zili zaļā Verzasca.

Takas beigas ir nelielā uzkalniņā, no kura paveras burvīgs skats uz upi un ciema mājām. Šajā skaistajā vietā uztaisījām pikniku. Šveices cenu sabiedēti, jau Itālijā bijām nopirkuši gatavos ēdienus – pupiņas un rīsus ar piedevām. Vēl kāds auglis, cepumi, un kopā sanāca sātīgas pusdienas.

Nedaudz apskatījām arī pašu Lavertezzo ciemu, kas daudzviet tiek dēvēts par romantiskāko ciemu visā Šveicē. Tas sastāv no daudzām mīlīgām, šim reģionam raksturīgām akmens mājiņām, kas gadu desmitiem stāv cēlas vēsā lauku mierā.

Lugāno pilsētas kārtīgāku apskati atlikām uz kādu citu reizi, tā vietā uzbraucām Bre kalnā, no kura var redzēt visu Lugāno. Kamēr bērni gulēja, pa vienam aizgājām līdz skatu platformai, kas atrodas restorānā. 925 m augstais Monte Bre tiek dēvēts par saulaināko Šveices kalnu. Tā droši vien arī ir, jo tur augot Ziemassvētku roze, kas parasti aug tikai Eiropas pašos dienvidos. Kopš 1912. gada kalna augšā var uzbraukt ar funikulieri. Ja tikt augšā gribas lētāk, var ar autobusu aizbraukt līdz Bre ciemam un tad pa taku aiziet līdz skatu laukumam. Patiesībā, arī skats uz Bre ciemu ir ļoti skaists.

Blakus Lugāno atrodas Gandrijas ciems, kurš kopš 2004. gada ir daļa no Lugāno pilsētas. Tas ir neliels zvejnieku ciemats, kurā dzīvo ap 200 iedzīvotājiem. Līdz neparasti aukstajai 1709. gada ziemai, kas nosaldēja lielāko daļu olīvkoku, Gandrija bija slavena ar savu olīveļļu. Pēdējos gados gar taku, kas ved gar ezeru, ir iestādīti jauni koki (Sentiero dell’olivo).

Gandrija ir visu tūristu aizmirsts (vai vēl neieraudzīts), miegains ciemats, kur vēlā pēcpusdienā pat vietējie nestaigāja. Viss ciems ar šaurām, stāvām ieliņām un pasteļkrāsas mājiņām to sānos bija mūsu rīcībā. Neviena netraucēti, izstaigājām ciemu no augšas līdz ezeram, kur laivu piestātne, un tad atpakaļ augšā.

Tā kā mums bija vēl gana tāls ceļš priekšā līdz nākamajai naktsmītnei Itālijā, devāmies ceļā. Par vakariņām nebijām padomājuši, tāpēc nopriecājāmies, kad vienā no ciematiem pa ceļam (jau atpakaļ Itālijā) ieraudzījām busiņu, kurā bija ierīkota picu ceptuve. Kungs labākajos gados uz vietas cepa brīnumgardu picu.

Kad ieradāmies Montronio un bijām pie mājas, kurā mums rezervēta istaba, tajā augstu vilni sita kāda ballīte. Arī mūs aicināja pievienoties, bet sagurums bija pārāk liels… Papriecājāmies par mājīgo istabu, milzīgo vannas istabu, apēdām vēl silto picu, un gājām gulēt.

Vēlies apceļot Itāliju? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.