Uz www.jekaba.lv

Itālijas Alpu ezeru tūre: 2. daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
4 min. lasāmviela

Pēc sātīgām brokastīm gājām uz mašīnu, lai brauktu uz Ortas ezeru, kad satikām kādu ciema iedzīvotāju. Mazliet parunājām, un viņš mums ieteica bezmaksas autostāvvietu, kādu atrast nemaz nav tik viegli. Pēc 40 minūšu brauciena jau bijām atstājuši mašīnu Svētā kalna autostāvvietā un gatavi iepazīt vienu no skaistākajām vietām Itālijas ziemeļos.

Orta San Giulio pilsētas apskati sākām tieši ar Svēto kalnu (Sacro Monte di Orta), kas ir Romas katoļu garīgais komplekss, iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Kompleksa celtniecība, kas veltīta Asīzes Franciskam, sākās 16. gs. beigās un turpinājās 200 gadus. No projektā paredzētajām 36 kapelām tika uzceltas 20.

No Svētā kalna pašas augšas paveras gleznains skats uz Ortas ezeru ar San Giulio salu tā vidū. Tur joprojām darbojas klosteris, kuru varot arī apmeklēt, mēs gan ar bērniem neriskējām traucēt svēto mieru.

Nokāpjot lejā no kalna, nokļuvām pilsētas sirdī – vecpilsētā, kur var pārvietoties tikai ar kājām un velosipēdiem. Kad nokļuvām krāsainajā centrālajā laukumā Piazza Motta, bijām gatavi saldējumam. Ja, esot šajā pilsētā, gribas gelato, tad noteikti ieejiet “Pan&Vino”. Tur tie dievīgi, mutē kūstoši, ar dažādiem interesantiem, citur neredzētiem garšu salikumiem, piemēram, citrons un baziliks.

Pilsēta ir ideālā izmērā, lai kopā ar bērniem to varētu nesteidzīgi izpētīt vienā dienā. Taču tā tikpat labi varētu būt arī vieta lieliskai atpūtai uz veselu nedēļu, ja patīk mierīga, klusa atpūta.

Vecpilsētas šaurās, bruģētās ieliņas tā vien vilināja tās izstaigāt, nekautrējoties arī palūrēt kādā iekšpagalmā. Tā nejauši nokļuvām rātsnama dārzā. Pašā dārza galā laivu piestātne, pie kuras tieši tajā brīdī, kad tur piegājām, apstājās laiva un no tās izkāpa līgava sniegbaltā kleitā.

Augstās mājas karstajā dienā sniedza patīkamu ēnu, bet kuplo, krēmkrāsas rožu krūmi radīja saldu smaržu mākoņus.

Kad vecpilsēta izpētīta, var doties nelielā pastaigā gar ezeru, kur ved taka. Burvīga, romantiska pastaigu vieta ar fantastiskiem skatiem uz ezeru ar kalniem fonā. Manījām arī pāris zivju, vietējos restorānos varot nogaršot ezerā ķertas zivis.

Pēc sātīgām pusdienām ar lazanju un sēņu risoto galvenajās lomās bijām gatavi atvadīties no burvīgā Ortas ezera. Gar piekrasti gājām Svētā kalna un stāvvietas virzienā – garām lepnām villām, kuras var arī iegādāties, garām dažāda lieluma laivām un jahtām, kas pietauvotas pie koka laipām ezerā.

Ja Komo ezers ir bagātajiem un slavenajiem, Madžore ezers ir dārzu un villu cienītājiem, bet Ortas ezers ir vietējiem un ceļotājiem, kam patīk vietas, kur mazāk tūristu. Milāniešu vidū Ortas ezera iesauka ir Pelnrušķīte (La Cenerentola), jo arī vietējie domā, ka tas ir tikpat skaists kā pārējie Ziemeļitālijas ezeri, bet tā skaistums vēl pagaidām nav guvis plašu atpazīstamību.

Bērni, iespaidu nogurdināti, ātri vien aizmiga mašīnā, bet mēs aizbraucām līdz vēl vienam viduslaiku ciematam – Vogoņja (Vogogna). Pa vienam apgājām nelielu līkumu, nemodinot saldi dusošos mazuļus.

Vogoņjas ciems apdzīvots jau no otrā gadsimta. Tas bijis mierīgs lauksaimnieku ciemats līdz 13.gs., kad dēļ labā ģeogrāfiskā novietojuma tas tika izvēlēts par Lejas Osolas galvaspilsētu. Tad Vogoņja kļuva par plaukstošu ciematu, satiksmes un tirdzniecības centru. Relatīvs ekonomiskās labklājības un militārās nozīmes periods ilga līdz Spānijas valdīšanas laikam 16. gs. Mūsdienās Vogoņjas ciemā ir mazāk kā 2000 iedzīvotāju.

Vogoņjas ciems ir patiesi šarmants – ar šaurām, bruģētām ieliņām, akmens ēkām, sniegotām kalnu virsotnēm fonā. Kamēr klīdām pa viduslaiku ieliņām, nemanījām praktiski nevienu cilvēku.

Uzkalnā atrodas Vogoņjas pils, kas celta 1344. gadā Novaras bīskapam Džovanni Viskonti. Pili apskatījām tikai no ārpuses, jo tobrīd tā bija slēgta.

Vēlies apceļot Itāliju? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.