Uz www.jekaba.lv

Itālijas Alpu ezeru tūre: 1. daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
6 min. lasāmviela

Itālija ir viena no retajām valstīm, kur mēs ik pa laikam atgriežamies. Katru reizi gan citā vietā, bet kaut kas tomēr velk atpakaļ. Šoreiz neilgu laiku pēc atgriešanās no Centrālamerikas nolēmām pagarināt atvaļinājuma sajūtu, apskatot Itālijas Alpu ezerus.

Agrs brauciens līdz Viļņas lidostai, nepilnu trīs stundu lidojums, un līgani piezemējāmies Milānas Malpensas lidostā. Turpat lidostā autonomā Sicily by Car dabūjām baltu Ford Fiesta, kura nedēļu vizināja mūs pa skaistākajām vietām Itālijas ziemeļos un Šveicē.

Iekrāmējuši mugursomas nelielajā bagāžniekā, sēdāmies mašīnā un braucām pirmās naktsmītnes virzienā. Lai gan lidmašīnā apēdām pa lielai sviestmaizei, joprojām gribējās ēst. Itālijā pieņemts restorānus atvērt tikai uz ēdienreizēm, vakariņu laiks sākas no pl. 18.30, tāpēc bijām priecīgi, kad pie veikala ieraudzījām vilinošu uzrakstu Caffe&Cucina, kas tulkojumā nozīmē “kafija un virtuve”. Virtuve taču nozīmē ēdienu, ne? Izrādījās gan, ka neko vairāk par kafiju un kruasānu šī cucina nepiedāvā, bet arī par to bijām priecīgi.

Veikalā nopirkām pārtiku, un steidzāmies uz mīlīgo Brovello ciemu, kur bijām rezervējuši nelielu mājiņu. Precīzi sarunātajā laikā satikām apburošu itāļu pāri labākajos gados. Lauzītā angļu valodā viņi mums izrādīja trīsstāvīgo namiņu un iekšpagalmu, kur vesela kaste ar bumbām un ķegļiem, lai bērniem prieks. Mājiņa ar senu vēsturi, to arī varēja redzēt no ārpuses – daļa ēkas pussabrukusi, bet izīrējamā daļa atjaunota. Namiņa saimnieku dzimta nodarbojas ar lietussargu ražošanu, arī mēs tikām pie viena zaļa lietussarga piemiņai.

Kamēr bērni izpētīja naktsmītni, tapa gardas vakariņas – vietējie sparģeļi ar zivi.

Nākamās dienas vēso rītu bērni pēc brokastīm pavadīja pagalmā, dzenājot bumbu un zem akmeņiem pētot kukaiņus. Dienas mērķis – Streza (Stresa) un Skaistā sala (Isola Bella) Madžores ezerā. No Brovello līdz Strezai nieka 10 km, bet brauciens stresa pilns. Šoferim Edgaram bija jāpierod pie svešās mašīnas, turklāt jāstūrē pa šauriem serpentīniem, pa kuriem vietējie dragā, nepazīdami ātruma ierobežojumus.

Izbraukājuši vairākas maksas stāvvietas, secinājām, ka tās visas pilnas. Beigās atradām nelielu šķērsielu, kur bezmaksas varējām novietot savu nomāto mazulīti. Šī iela izrādījās ideālā vietā, no promenādes to šķīra tikai viena šķērsiela. Pastaiga pa promenādi ir izcils sākums Strezas iepazīšanai.

Madžores ezers (Lago Maggiore) ir liels ezers Alpu kalnu dienvidu nogāzē, uz Itālijas un Šveices robežas. 80,1% ezera atrodas Itālijā, 19,9% – Šveicē. Tas ir otrs lielākais ezers Itālijā, ezera piekraste ir zemākais punkts Šveices teritorijā. Ezera gultne ir 170 metrus dziļāk par jūras līmeni, tas radies ledāja kušanas rezultātā.

Madžores ezers, salīdzinot ar pārējiem Ziemeļitālijas ezeriem, piemēram, Gardas un Komo, nav tik tūristisks, tur ir vairāk autentiskas itāļu dzīves, raitāka satiksme, mazāk tūristu pūļu.

Kopš 1856. gada Madžores ezerā notiek kuģniecība, pašlaik ezerā kursē 25 kuģi. Strezā ir divas ostas – galvenā pašā pilsētas centrā, kur piestāj arī lielāki kuģi, un nomalē, Karčiano (Carciano) rajonā, no kurienes var ātrāk aizbraukt līdz Borromeo salām. Tur arī, nemanot kā steidzas laiks, bijām nonākuši.

Borromeo salas – tās ir trīs nelielas salas (Bella jeb Skaistā, Madre jeb Mātes un Pescatore jeb Zvejnieku sala), kas jau kopš 17. gs. pieder Borromeo dzimtai, taču ir publiski apskatāmas.

Vienā dienā ir iespējams apskatīt visas trīs salas, bet bērnu dēļ izvēlējāmies tikai vienu – Skaisto salu. 320×180 metrus lielā sala ir visvairāk apbrīnotais objekts Madžores ezera apkārtnē. Skaistā sala būtībā sastāv no četrstāvīgas barokālā stilā celtas pils un milzīga itāļu stila dārza.

Sākumā Skaistā sala bija tikai neliels klinšains pleķītis, ko apdzīvoja zvejnieki, bet 1630. gadā Čārlzs Borromeo sāka pils celtniecības darbus, kas ilga 40 gadus. Tā veidota pēc kuģa līdzības.

Brauciens ar nelielo kuģīti bija īss, paspējām apsēsties, piecelties, un bija jau jākāpj laukā.

Vispirms pastaigājām pa pāris bruģētajām gājēju ieliņām, kas veda augšā un lejā. Iela gar krastu kā nosēta ar suvenīru tirgotājiem, tur arī lielākās ļaužu masas. Pašā salas galā aiz pils var nokāpt pie ezera. No turienes var redzēt pārējās divas salas, kas šķiet rokas stiepiena attālumā. Ūdens ledains, skaidrs – tas taču kalnu ezers!

Borromeo pils ir tipisks Lombardijas barokālās arhitektūras paraugs. Tā ir ļoti plaša un grezna. Pils apskates maršruts izveidots tā, lai nemaldoties varētu apskatīt visu. Neskaitāmas istabas ar simtiem gleznu un dažādiem mākslas priekšmetiem, milzīgas balles zāles ar augstiem griestiem un lieliem logiem, pa kuriem fantastisks skats uz ezeru.

Taču pati interesantākā ēkas daļa ir pagrabstāvs. Tur ir sešas istabas, kas veidotas kā alas, sienas un griesti izlikti ar tumšiem un gaišiem akmentiņiem un gliemežvākiem. Šis interjers stilistiski atspoguļo jūru.

Tikai izejot cauri visai pilij, var nokļūt pils dārzos. Tie izvietoti desmit terasēs, kas veido piramīdu, tā rotāta ar balustrādēm, dzīvžogiem, obeliskiem un statujām. No augšējās terases, kas atrodas 37 metru augstumā, paveras fantastisks skats uz apkārtējiem kalniem un līcīšiem ezerā. Vienā no zemākajām terasēm izveidots Liliju dīķis ar dažām vardēm.

Pirms pils dārzu apskates apēdām līdzi paņemtās uzkodas milzīga koka ēnā. Tikmēr baltais pāvs, kas ir Borromeo pils seja, sabļaustījies ar saviem līdziniekiem, atvēra krāšņo asti. Varēja redzēt, ka viņš ir pieradis pie uzmanības, jo fotogrāfi saradās no visām pusēm, pāvs cēli grozījās un pozēja. Pēc piecu minūšu izrādes pāvs asti nolaida un aizgāja tālāk.

Ezera un kalnu ainavas, interesants parka plānojums ar eksotiskiem augiem, dažādu ziedu reibinošo smaržu sajaukums, nekur citur neredzētie baltie pāvi  – tas viss padara šo vietu par nelielu paradīzi Zemes virsū.

Kad bijām visu apskatījuši, gājām uz ostu. Mums bija kuģīša biļetes turp-atpakaļ, taču ne katrs kuģis piestāj Karčano ostā, tāpēc nācās vēl kādu brīdi pagaidīt. Lai visiem mierīgāk, tas ir, lai mums nebūtu jāskrien pakaļ mazajiem un jābaidās, ka tik viņi neiekrīt ūdenī, nopirkām katram pa dželato un apēdām tos, apsēdušies uz soliņa ar burvīgu skatu uz ezeru.

Uz cietzemes mēģinājām realizēt operāciju “pusdienas”. Ar to gan neveicās tik labi, kā gribētos, jo bijām nokavējuši oficiālo pusdienu laiku un tuvākajā apkārtnē visi restorāni bija slēgti. Toties Strezas centrā, kur aizbraucām ar mašīnu, neviens pat nedomāja slēgt savu iestādi. Izvēlējāmies vienu no vairākiem restorāniem – Antica Stresa, kur tikām pie ļoti gardām pusdienām: četru gadalaiku picas un pastas ar vietējā ezera zivi un meža sēnēm. Toties kafija gan mūs pārsteidza, tā bija visnebaudāmākā visā mūsu Itālijas pieredzē.

Pēc pusdienām nedaudz pastaigājām pa Strezas centru. Tas ir sīku ieliņu pilns, tajās daudz restorānu, kafejnīcu, suvenīru bodīšu. Itāļi mīl ne tikai mazus bērnus, bet arī suņus, ar kuriem labprāt pastaigājas pilsētas ielās, nekautrējoties apmeklēt arī kafejnīcas, labprāt apstājas un apbrīno svešus suņus.

Vakarā izpētījām Brovello ciemu, kurā mums bija naktsmītne. Informācija internetā par Brovelo ļoti skopa (tā atrodas 445 m augstumā, ciemā dzīvo 689 iedzīvotāju), bet skaidrs, ka liela daļa ēku saglabājušās vismaz no 19. gs. Ciema nomalē mēģinājām atrast kartē ieraudzītu avotu. Tas izrādījās dziļurbums ar krānu, bet ūdens bija ļoti gards.

Vēlies apceļot Itāliju? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.