Uz www.jekaba.lv

Irāna. 7. daļa: valsts, kur sirmgalvjiem ir vieta (nobeigums)

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
9 min. lasāmviela

Esmu gatavs līdz mūža beigām dziedāt slavas dziesmas Irānai. Šķiet, tādas sajūtas ir katram, kurš Irānu ir piedzīvojis uz savas ādas. Mūsu ceļojums bija veltīts cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar valsts iekārtu – pašiem jaukākajiem un labestīgākajiem, kādus jelkad nācies sastapt. Tieši tādēļ rodas jautājums, kāpēc biežākais novēlējums, kādu dzirdējām pirms došanās ceļojumā, bija: “Lūdzu, atgriezieties vienā gabalā!” Vai arī jautājums: “Kālab jums vienmēr jāizvēlas vietas, kur nav droši?” Ja arī kādam no jums, izdzirdot vārdu Irāna, nāk prātā ieroči un citas šausmas, tad apsveicu, amerikāņu propaganda ir nostrādājusi. Kas beigu beigās nemaz nav slikti, it kā. Bet par visu pēc kārtas, tai skaitā par greiziem stereotipiem, par to, kā jūtas paši irāņi un ko viņi domā.

Nezinot varētu likties, ka Irāna ir ārkārtīgi ticīga valsts, kur katrs indivīds, pirms ver vaļā muti, ieskatās Korānā. To arī apliecina valsts oficiālais nosaukums – Irānas Islāma Republika. Pirms ceļojuma dzirdējām, ka vietējie, intereses kairināti, prasīs par mūsu reliģisko piederību. Kristieša pase būšot pieņemama, taču irānīši galīgi nesapratīs, ja ieceļotājs būs tendēts uz ateismu.

Realitātē viss bija kājām gaisā. Tik daudz neticīgo savu mūžu nebiju saticis! Cilvēki nāca klāt teju pulkiem un teica, ka viņi netic nekam. Bet, ja ticētu, tad izvēlētos kādu citu reliģiju, ne islāmu. Piemēram, mūsu jauniegūtais draugs Muhameds to vien darīja kā studēja zoroastrismu – persiešu reliģiju, kas iznīkusi jeb precīzāk – tikusi iznīcināta. Sastapām arī radikālu kadru, kurš, lai pierādītu savu mīlu pret ASV, mūsu acu priekšā metās iegādāties iešļūcenes ASV karoga krāsās un tūlītēji tās priecīgs uzstīvēja kājās.

Taču, piedzimstot Irānā, nekas cits kā musulmanis tu nemaz nevari būt. Kopš pirmās dienas šai saulē valdība ikvienu ieceļ musulmaņa kārtā un to likumīgi mainīt nav iespējams. Tālab oficiālie dati teic, ka vien nepilns procents no iedzīvotājiem pārstāv kādu citu reliģiju (vai nepārstāv neko), visi pārējie ir šiīti (ap 90%) un sunnīti (ap 10%). Aicinājumi uz lūgšanām no mošeju minaretiem skan katru dienu un katrā paksī, jo lūdzēji ir visi astoņdesmit miljoni. Tik nav, kas atsaucas. Nu labi, vecajie jau kaut cik nebūt mošejas piepilda.

Šāda ačgārna statistika reizē ar virkni visādu citu problēmu piedzima 1979. gadā, Islāma revolūcijas gadā. Tauta tika apčakarēta, ka maz neliekas. Pirms tam Irānā valdīja karalis, tā bija plaukstoša, brīvi domājoša valsts ar labām universitātēm, lieliem starptautiskiem biznesiem, cilvēki dzīvoja kā nieres taukos. Pie labas dzīves pierod, un irāņi pierada tik ļoti, ka visiem sagribējās demokrātiju, jo karalis mēdza sodīt tos, kuri par viņu mēļoja ne pārāk tīkamā manierē. Tad uz skatuves kāpa harizmātiskais Homeinī, revolūcijas seja no Islāma partijas, un aicināja visus monarhiju mainīt uz demokrātiju. Šis aicinājums piedzīvoja milzu atbalstu, revolūcija izdevās, un karalis krita no troņa. Tomēr drīzi pēc tam islāmisti visas pārējās partijas nostūma tālu malā, un Homeinī no reliģiskā līdera kļuva par diktatoru. Tajā brīdī revolūcija ieguva savu tagadējo nosaukumu – Islāma revolūcija. Šodien Homeinī ir zem zemes, taču kārtība nav mainījusies – tagadējais reliģiskais līderis atbild arī par visiem iekšlietu un ārlietu jautājumiem. Par visu. 

Viens no tā laika jaunievedumiem bija obligātā hidžāba valkāšana sievietēm. Tagad gan lielākajai daļai irāņu dāmu lakati ir tik tālu atkrituši uz pakaušiem, ka tos pat grūti manīt, taču uzspiestā lupata galvā joprojām jāliek, un tā izpelnījusies lielu nepatiku no pašu valkātāju puses. Ieejot mājā vai citā privātā telpā, gandrīz visas jaunāka gada gājuma sievietes tūlītēji iesvieda savu hidžābu kaktā. Šodienas irāņi jau negrib ar varu raut nost sievietēm hidžābus, tie grib vien iespēju izvēlēties. Hidžābs meitenēm sagādā ne tikai morālas, bet arī fiziskas ciešanas. Iedomājieties, ja jums būtu trīsdesmit četrdesmit grādu karstumā jāietinas melnā, ciešā šallē… Nezinu, kā tas ir, bet cilvēcīgi neizklausās. Turklāt pat vienīgais patiesi reliģiozais cilvēks, kuru satikām, nespēja saprotami izskaidrot šīs uzspiestās lietas nepieciešamību.

Turpinot pa sieviešu līniju, gauža mēdz būt arī precību lieta. Islāmā nav labi, ja jauns puisis ilgi dzīvo neprecējies, tāpēc viņš var vecākiem pieprasīt, lai viņam atrod sievu. Jā, sarunātās laulības joprojām ir cieņā. Ne vienmēr gan šis pasākums ir ar bēdīgām beigām. Mūsu Teherānas draugs Nosrats savu sievu Kobru apņēma tieši šādā veidā, abi pirms kāzām nebija pat redzējušies. Šodien viņiem ir divi bērni un laimīgi skatieni, kad lūkojas viens otra acīs.

Toties pie nomadiem dzirdējām šausmu stāstu. Meitene, uzzinājusi, ka viņu taisās precēt kaut kāds tips, aizbēga kalnos. Kāzu viesi viņu meklēja stundām ilgi, līdz uzgāja neapdzīvotā alā, un tādu, asarām pilnu, atvilka uz precībām. Viņa, nabags, raudāja mēnešiem ilgi, līdz sarada ar likteni. Pilnīgs pretstats Nosrata un Kobras gadījumam.

Nosrats kā ticīgs pilsonis ir tik ļoti apmierināts ar tēva izvēli, ka spiež savam dēlam, kurš 22 gadu vecumā vēl staigā uz brīvām kājām, rīkoties nekavējoties. Dēls gan neizskatījās par šo tēva vēlmi entuziastisks un manāmi vairījās no sāpīgā temata. Lai nedaudz mazinātu jaunavu rūgtumu, kad tās tiek piesietas pie nevēlama vīra, viņām likumiski pienākas zelta monētas vai valūtas krājumi. Proti, pirms laulībām topošās sievas un vīra vecāki vienojas par summu, kas jauneklim jādabū savā īpašumā, lai vispār varētu tikt pie vīra lomas. Tāpat vīriem sava uzticība reizi gadā jāpierāda ar zelta rotu dāvanām.

Diemžēl šobrīd Irānā cieš visi, kas nav saistīti ar politikas dirižabli. Rietumu pasaules sankcijas parasto tautu ir skārušas līdz pat sapņu dziļumiem. Ja kāds vēlas aizbraukt ceļojumā, tad šobrīd vietējās naudas kurss pret citām valūtām ir nožēlojams. Ar dabas resursiem pārbagātā valsts ir nolaista līdz gruntsūdeņiem. Uz aci tas gan nav tik uzskatāmi, jo kafejnīcas ir apmeklētāju pilnas, tāpat arī tirgi. Taču atliek vien parunāties ar cilvēkiem, tad nāk gaismā viņu ciešanas, viņu nepabeigtās mājas, nespēja iegādāties tādus vai citādus priekšmetus.

Katram otrajam irānim kabatā ir vīzija par valsts pamešanu, pārsvarā plānā ir doties mācīties uz Eiropu vai Kanādu un censties atrast stabilu darbu. Bet tomēr, kamēr irānis vēl nekur nav aizbraucis, viņš savas valsts nedienās nevaino Trampu, gluži pretēji – cer uz vēl smagākām ASV sankcijām, lai vājinātu esošo valdību, kas ir patiesā audzēja sakne. Viņuprāt, ideāls brīdis pārmaiņām pienāktu tad, kad Islāma partija vairs nespētu uzturēt milzīgo revolūcijas armiju, kura nežēlo un neskaita sitienus neviena protesta laikā.

Valdības saimniekošanas amatierismu var izcili novērot visparastākajās mājās. Tās tiek nejēgā kurinātas ar gāzi (citur to tāpat nav kur likt), siltums gāžas iekšā straumēm un acumirklī plūst ārā pa caurajām sienām. Vai arī sauso upju gultnēs. Reiz caur Isfahānas pilsētu plūda skaista upe. Tad šai upei lika apūdeņot vēl divas lielas pilsētas. Rezultātā ūdens izbeidzās visiem un nācās uzcelt dambi, kuru nu uz mirkli attaisa reizi pāris gados.

Vieta, kur jaunieši (un ne tikai) dzīvo citā, labākā realitātē, ir TV. Protams, ne jau Irānas kanālos, jo tie, kā jau noprotat, ir zem cenzūras tupeles, bet gan pārraidēs no Londonā bāzētas TV stacijas, kuru iespējams uztvert pa satelītu. Tur žurnālistes no tēvzemes laiž bez hidžāba un netiek glaimots valsts vadītājiem. Atļauts jau tas nav, taču satelīta šķīvji Irānā nav retums, tāpēc no valsts aizbēgušās opozīcijas ziņas nepaliek nesadzirdētas.

Visas šīs likstas nav iespējams slīcināt ne mūzikā, ne alkoholā. Grādīgais ir aizliegts pavisam. Taču mūžsenā patiesība ir tāda – pamēģini cilvēkam ko aizliegt, un viņam to gribēsies vēl vairāk. Galīgi nav tā, ka visi to vien dara kā žūpo, taču nopratām, ka dabūt nelegālu dateļu vodku nav nemaz tik sarežģīti. Piezvani, un dīleris atved. Arī mēs ar vietējiem divdesmitgadniekiem reiz piezvanījām, un mums atveda. Iemalkojām kārtīgi, lai gan zinājām, ka par to draud 84 pērieni ar pātagu.

Kad vakars bija iegriezies, nāca lēmums doties uz auto. Sākumā doma šķita muļķīga līdz nelabumam, taču, iekāpjot mašīnā, piedzīvojām tādu kā atklāsmes mirkli, kad skudriņas pārskrēja pār ķermeni. Automašīna ir teju vienīgā vieta, kur Irānā var netraucēti svinēt un klausīties mūziku, jo tur nav kaimiņu, kas varētu būt potenciālie zvanītāji nelabvēļiem. Mūsu draudzene, sēžot aizmugurējā sēdeklī, tik noteica: “Šis ir mūsu klubs,” un turpināja kustēties persiešu hip-hopa ritmā. Hip-hopu nomainīja šobrīd Vācijā apmeties irāņu mākslinieks, kura pretvalstisko dziesmu vārdiem klusi dziedāja līdzi arī mūsu mašīnas pasažieri. Ja vietējiem prāts nenesas uz iestiprināšanos automašīnā, tad šie dodas uz tuksnesi, kur ceļi vaļā jau nopietnākām ballītēm.

Ar mūziku ir tikpat smagi. Tā publiskās vietās ir aizliegta, koncerti praktiski nenotiek, vien tādi pašķidrie, valstsvīru kontrolētie. Tas ir īpaši sāpīgi tāpēc, ka Irānas vēsturiskās saiknes ar mūziku ir ļoti ciešas un vietēji tiešām mīl ir dejot, ir dziedāt. Zinātāji teica, ka tā ir zeme, kur meklējami gan vijoles, gan ģitāras priekšteči. Kungi jau šur tur uzlaiž pa kādai ziņģei, taču sievietei dziedāt neklājas vispār. Zem viena no Isfahānas tiltiem katru vakaru nelielā bariņā salasās vīri un kopīgi uzdzied, kopīgi arī padejo. Interesanti, ka viņu deju maniere un kustības gan ir stipri sievišķīgas. Varēja manīt, cik irāņi bija patīkami pārsteigti, kad, prasot dziesmu no mums, to izpildīja Elīna, nevis es, kurš blēj kā slims ronis.

Taču atgriežoties pie šī ceļojuma galvenās daļas – pie cilvēkiem – irāņiem patīk jebkurš viesis. Viņu kultūrā pat ir uzskats, ka ciemiņš ir debesu dāvana. Tā kā gatavojies tiešām neiedomājamai viesmīlībai. Ja vien neesi arābs. Tie gan viņiem ne sevišķi iet pie sirds, tādēļ ka arābi persiešiem ir likuši ciest diezgan daudz. To divsimt gadu laikā, kamēr arābi bija uzkundzējušies mūsdienu Irānas teritorijā, viņi pamanījās pazaudēt diezgan daudz no vietējās kultūras, piemēram, persiešu alfabētu. To atgriezt vēl šobaltdien nav izdevies, un tiek lietots arābu alfabēts. Citi vietējie arābofobijā ir nonākuši tik tālu, ka iepazīstoties atvainojas, ka viņam ir arābu vārds.

Ar visu šo sarakstīto negatīvismu vēlos arvien vairāk izcelt Irānas cilvēkus. Valstī, kur tikai sirmgalvjiem ir vieta, tomēr atrodams pozitīvs lādiņš visai dzīvei. Lai no kādiem flangiem irāņi nebūtu aplenkti, viņi vienmēr atrod laiku palīdzēt un uzsmaidīt cits citam. Atrodoties tur, pavisam bieži dzirdēsiet jautājumu: “Ko jūs domājat par Irānu?” Tas tādēļ, ka cilvēkiem rūp, ko par viņiem domā cittautieši. Laikam jau tā ir, ka tiem jaukākajiem nodarīt pāri ir visvieglāk. Turklāt rietumu medijos vēl runā par bīstamību Irānas ielās. Absurds! Viss, ko mēs, ārzemnieki, varam darīt šajā sakarā, ir padot tālāk labus vārdus. Un braukt ciemos. Ja vēlies palutināt sevi, ļauj to darīt irāņiem, viņiem sanāk.

Vēlies iepazīt noslēpumaino Irānu? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.