Uz www.jekaba.lv

Irāna. 6. daļa: vecmāmiņa Kurdistāna

Jēkaba Ceļojumi
4 min. lasāmviela

Beidzoties kāzu svinībām, pienāca dienas, kad Urman Takht ielās palikām tikai mēs un pamatiedzīvotāji. Piedzīvojām vietas īstenību, tā teikt. Savu dienas ritējumu šīm izmaiņām nekā speciāli nepielāgojām, arī ciemats necik nesaplaka. Tāpat ik rītu devāmies notiesāt iemīļoto omleti ar divām tējām, tāpat mūs sveicināja katrs garāmgājējs. Slājām pa un ap mājām. Daudzas no tām joprojām balstās uz akmeņiem vien. Nebija ņemts palīgos ne cements, ne kāda cita saistviela. Arhitektūra pa pirmo zorti!

Visur vīdēja tradicionālās kurdu drēbes. Pilnīgi katrs, jauns vai vecs, neatkarīgi no dzimuma valkāja seno senču kostīmiņus. Tādu vietu nekad nebiju redzējis. To uzteica arī atbraukušie Irākas kurdi, kuri nāca no tās pašas Uraman ielejas, tikai robežas otrā pusē. Viņi stāstīja, ka tēvzemē tāda burvība ir sen zudusi, cilvēkiem tajās ārēs labpatīk šikot modernu brendu ūzās un kreklos. Ne es viens tā sajūsminājos. Pieļauju, ka par unikālu Uraman Takht uzskata katrs viesis.

Gāja laiks, un nonācām pie atklāsmes, ka laikam lielā ciemos aicināšana beigusies, jo apkārtējie neprot angļu valodu, visi kaut cik nopietnie svešvalodu zinātāji pēc svētkiem bija tālēs zilajās. Taču kādā jaukā brīdī nelielā ieliņā mūs apstādināja mīlīgs onka, Tofeks. No zīmēm sapratām, ka labestīgās sejas īpašnieks aicina mūs uz tēju. Uzkāpām viņa dzīvoklī, no kura, protams, pavērās brangs skats uz kalniem, un ļāvāmies lutināšanai.

Tofeks stiepa no virtuves visus pasaules gardumus. Tējai klāt ēdam cepumus, vietējos saldumus gaz, augļus un valriekstus no onkuļa dārza. Sarunāties mēs nespējām, bet, neskatoties uz to, visu ko viens par otru uzzinājām. Onkulis uzstāja, ka mums esot jāpaliek pie viņa – hotelī dārgi jāmaksā, bet pie Tofeka par velti.

Uzzinājām par viņa ģimenes stāvokli, un gaidījām pārnākam mājās sievu. Tofeks manīja manās acīs laužamies miegu un piedāvāja atgulties. Tā nu reiz ir lieta, kas man divreiz nav jāskaidro. Stundiņu nosnaudos. Sieva vārdā Kafje bija klāt, neilgi pēc tam tapa vakariņas. Pavadījām viņu mājā visu pēcpusdienu, līdz pat tumšam vakaram. Pa to laiku tā arī neizdevās pierādīt, ka esam latvieši un ka Latvija eksistē. Apmierinājāmies ar to, ka Tofekaprāt bijām vācieši.

Telefona ekrānā katrs pēc kārtas uzrakstījām savu vecumu, kas šādās viesošanās reizēs bez kopīgas valodas bija populāra un jautra nodarbe. Fakts, ka esmu jaunāks par savu sievu, kurdiem likās smieklīgs. Vairums domāja, ka esmu smagi kļūdījies dzīves svarīgākajā lēmumā, jo Irānā sievas bieži ir gadus desmit jaunākas par vīru. Mēs savukārt manījām irāņu novecošanas ātrumu. Gandrīz katrs turienietis izskatījās stipri vecāks, nekā patiesībā bija.

Atvadījāmies no Tofeka un Kafjes. Viņos bija tik neviltotas rūpes par mums, ka gribas abus saukt par mūsu Kurdistānas vecvecākiem. Izgājām uz ielas tik ļoti pacilāti, ka ātrumā nesapratām, kā pateikt “nē” nākamajam vakariņu piedāvājumam. Pārēdos kā negausis. Divreiz no vietas.

Bija laiks posties tālāk. Pārbraucām uz lielāku Kurdistānas pilsētu Marivan, kur mūs jau uzticīgi gaidīja Ramins ar ģimeni. Brauciens gan nebija pārlieku patīkams, jo šoferis nesās kā taurēts un vēja plēsts. Pa ceļam atkal redzējām traku avāriju, bet tas nemaz nelika viņam darboties piesardzīgāk. Tāda sajūta, ka viņa domu gājiens bija sekojošs: “Ar mani nekas tāds nenotiks, jo es taču māku braukt!” Lai nu kā, tikām cauri sveikā, vien ar nelieliem morāliem pārdzīvojumiem.

Dzīve pie Ramina ģimenes ritēja līdzīgi kā Uraman Takht – ar bez kompromisu lutināšanu un ēdināšanu. Mamma tik baroja un priecājās, ka ciemiņi ēd. Ramina ģimene precīzi atspoguļoja kurdu viesmīlību. Nevarējām vēlēties jaukākas pēdējās dienas Kurdistānā – īstu kurdu mājā. Pie cilvēkiem, kuri neskatoties uz vēstures netaisnīgo ritējumu, ir saglabājuši mīlestību pret citiem un ir atvērti ciemiņiem. Pat tad, kad ziņās rāda, ka kārtējā kurdu ģimene, bēgot no kara, ir no Eiropas brutāli atsviesta atpakaļ, viņi nedusmo, bet izritina svešiniekiem rakstaino tepiķi un uzliek uz tā tējas tasītes. Labi, politiku neaiztikšu. Šis ir stāsts par vecmāmiņu Kurdistānu, un mēs visi zinām, cik silti un labi ir pie vecmāmiņām.

Vēlies iepazīt noslēpumaino Irānu? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.