Uz www.jekaba.lv

Irāna. 4. daļa: svētki Kurdistānā

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
6 min. lasāmviela

Irānas Kurdistānu bijām atstājuši ceļojuma noslēgumam, bet līdz tam – kādas tik pasakas un teikas par kurdiem nenācās dzirdēt! Uzzinājuši, ka brauksim turp, vietējie stāstīja gan ka tur mīt viesmīlīgākie ļautiņi uz planētas, kas sien labāko sieru un dzied skaistākās dziesmas, gan ka Kurdistānā esot jāuzmanās. Īsti gan nesapratām – no kā? Mums arī rādīja Irānas karti ar bīstamajām zonām, kurā Kurdistāna bija vissarkanākajā tonī, jo pieguļ Irākas robežai.

Agrā un dzestrā rītā Kurdistānas galvaspilsētā, Sanandadžā (Sanandaj), iekāpām taksometrā. Galamērķis bija Uraman Takht ciemats. Ielas bija apledojušas, kas lika uzaust jautājumiem par ziemas riepām. Viss velti, bija vien pāris vārdi, kurus kopīgi sapratām gan mēs, gan šofera kungs. Nepagāja ne mūžība, kad iecēlām mūsu šoferi svēto kārtā. Ar kādu piesardzību viņš pārvietojās pa serpentīniem, ar kādu glanci izņēma asos līkumus, neiebraucot pretējā joslā! Absolūti neraksturīgi Irānas šoferiem. Braukšanas kultūra Irānā ir dikti interesanta, taču līdz asarām bēdīga. Līdzko jaukais irānītis iekāpj auto, tā pārvēršas par plānprātiņu. Visā savā iepriekšējā dzīvē nebiju redzējis tik daudz smagu avāriju, cik vienā astoņu stundu garā autobusa pārbraucienā pa Irānu. Cilvēki sitas nost bez mitas, jo braukšanas joslas netiek ievērotas, par ātrumu, pagrieziena rādītājiem un drošas distances ievērošanu nemaz nerunājot. Kā galu galā izrādījās – Irāna ceļu satiksmes negadījumu skaita ziņā ir pasaules topa augšgalā. Bet mums sešas stundas garajā braucienā paveicās no tiesas, bijām tikuši pie valsts priekšzīmīgākā šofera.

Lēni kustējām pa kalnu ceļiem, brīžiem arī neceļiem, jo strauti, tekot lejā no debesu augstumiem, bija sagrauzuši arī brauktuves. Garām viens pēc otra slīdēja dažādi ciemati ar vienu kopīgu iezīmi – ielās bija sasēduši onkas. Ģērbušies tradicionālajās drānās, tie runājās un vienkārši sapņoja, ar šādu ikdienas vadīšanu ārpus mājelēm iedvešot apkārtnei dzīvību. Mums uzreiz tas patika.

Piestājām galapunktā. Sniedzos kabatā pēc taisnīgas samaksas, bet šoferis atteicās, neskatoties uz to, ka brauciens bija garš, tehniski sarežģīts un fiziski nogurdinošs. Šādus izgājienus bijām jau pieredzējuši. Persiešu valodā tas saucas tarof, ko latviski varētu tulkot kā “laipnība”. Lielpilsētās ne tik ļoti, taču mazākās vietās ar tarof sastapāmies ik uz soļa. Katrā maksāšanas reizē, lai arī kādā iestādē mēs tobrīd neatrastos, brīdī, kad izstieptā rokā sniedzu naudu, tā tika atraidīta. Tie, kuri bišku mācēja angliski, vēl piemetināja: “Be my guest!” Tas nenozīmēja, ka nav jāmaksā, bet gan to, ka konkrētais cilvēks ir laipns un pieklājīgs. Vajadzēja tikai nedaudz uzstājīgāk pavicināties ar skanošo, piedāvāt to no sirds, un viss bija kārtībā, nauda tika pieņemta. Taču ne vienmēr, nācās arī nojaust brīdi, kad mana uzstājība kļuva par karstu. Varbūt šis izklausās pēc neliela teātra, bet patiesībā tas bija ļoti jauki. Nu, lūk, pēc trakā, braucamrīku lauzošā brauciena, kura maksa bija divarpus miljoni riālu (pēc tā brīža kursa ap 20 eiro), kas Irānā ir liela nauda, šoferis atteicās pieņemt godam nopelnīto. Tajā brīdī man piemetās smiekli, gar acīm ātri pazibēja stāvie serpentīni un lietus izskalotie ceļi. Smējos un latviski teicu: “Kā tad!” Arī no šofera izlauzās atsaucīgs smīns. Iesmējām, norēķinājāmies, un atvadījāmies kā draugi – kā nekā, iespējams, esam viņam dzīvību parādā.

Izkāpām pie ciema vienīgā hoteļa. Spērāmies iekšā un tikām pie numuriņa. Tāds paglauns jau bija, bet galvenā sajūsma nebija par glaunumu, bet gan par to, ka beidzot atkal bijām tikuši pie savas privātās telpas un gultas. Iepriekšējās trīs nedēļas to vien bijām darījuši kā snauduši vienā istabā ar visu lielo saimi, viesistabās uz matracīšiem vai virtuves teltīs, kur nomadi jau sešos no rīta deva vaļā pa katliem. Irānā privātums nav īpaši cieņā, jo daudz jaukāk taču ir būt visiem kopā. Ilgi par viesnīcas numuriņu gan nejūsmojām, tas būtu stulbi. Devāmies ārā izpētē.

Dienā, kad ieradāmies, notika lieli svētki – Pir Shalyar. Leģenda vēsta, ka pats Pir Shalyar bija ārkārtīgi gaišs vīrs, kurš no nāves gultas izcēla karaļa meitu. Pēcāk karalis ļāva abiem apprecēties, un vēl šobaltdien katru gadu, četrdesmitajā ziemas dienā vietējie svin šīs kāzas. Mūsu ierašanās uz lielo notikumu nebija nejauša, vēl Latvijā esot, par to uzzinājām interneta dzīlēs. Līdz pat pēdējam brīdim gan nevarējām saprast precīzu svētku datumu, bet vietējie mūs apgaismoja.

Tās pašas dienas rītā cilvēki bija upurējuši lopus, lai nabagākajiem būtu ko likt uz kārā zoba. Tradicionālo asinspirti nokavējām, taču uz galveno svētku sadaļu bijām ieradušies vairāk nekā laikus. Lēnā garā gājām uz aptuveno ceremonijas vietu. Zīmju valodā to ik pa brīdim precizējām. Nācās iet pa māju jumtiem jeb terasēm – atkarībā, no kuras puses skaties. Respektīvi, ēkas saceltas kalnā viena virs otras. Tapa arī skaidrs galvenais deju un mūzikas placdarms, nācās ošņāties pēc labākās skatītāja pozīcijas. Visai vienbalsīgi un loģiski nolēmām, ka sēdēsim uz nākamās mājeles jumta, tieši virs izrādes. Sacīts – darīts! Notupāmies un sapratām, ka nāksies uzgaidīt.

Pēc neilga brīža mūs kāds uzrunāja angļu mēlē. Viņš teica, ka sievietēm šeit neklājas sēdēt, un norādīja uz diezgan attālu mājeli pie padebešiem. Elīna jau paspēja sašļukt, taču tad kungs piebilda, ka mūsu jau izmeklētajā vietā varot atrasties tikai tās sievietes, kuras sevi sauc par fotogrāfēm. Pārkāru fotoaparātu Elīnas kaklā. It kā jau forši, bet tas manī rosināja tumšas pārdomas. Ja pašas labākās vietas paredzētas žurnālistiem, kur lai paliek vietējie? Un kam vispār vajadzīga reklāma? Žurnālisti tiešām saradās no visiem Irānas nostūriem. Visi vietējie, bez pamanāmiem svešzemju pārstāvjiem. Sievas un vīri ar nopietnām kamērām spiedās viens pie otra pleca cieši jo cieši, līdz jumts bija piepildīts līdz ūkai. Mēs – pašā priekšā. Jau zināju, ka ilgi tajā spietā, kurā klikšķi dun bez apstājas, neizturēšu, tomēr ārkārtīgi gribējās redzēt to, kas sekos, turklāt no tik izcilas pozīcijas.

 

Sākās rosība. Kungi tradicionālajās vestītēs piepildīja izredzētās ēkas jumtu. Daļa no viņiem ieradās ar sitamo mūzikas instrumentu daf rokās. Pārējie sastājās rindā, sadevās rokās.

Aizgāja ritmi un lēnā, sinhronā solī iešana uz riņķi, pareizajā taktī iesaucoties: “Allah!” Vīri kratīja galvas, kāds neizturīgāks jau slīdēja transā. Derviši ar gariem matiem iespaidīgi purināja frizūras. Dieva masveida pieminēšana šiem svētkiem tika pievienota krietni vēlāk, kad valstī ienāca islāms, citādi, šķiet, valdība būtu leģendārā pāra kāzu gadadienas svinēšanu aizliegusi.

Un tā reliģiozie kungi visos iespējamajos vecumos riņķoja divas stundas. Tuvāko un tālāko māju jumti bija skatītāju nokrauti. Mums pretī slējās krietni sniegoti kalni, saule sildīja, un gaisā virmoja psihodēliska aura.

Kā jau pareģoju, ilgi notupēt vienā pozā nevarēju. Izstaipīties gribējās tikpat ļoti, cik pavērot, kā cilvēki vēro. Nekas daudz no tā nesanāca, jo, redzot divus brīvībā esošus ieceļotājus, mums lipa klāt interesenti. Atjoņoja arī vietējā televīzija, gribēja, lai sniedzam interviju. Piekritām, un jutāmies diezgan slaveni. Mūs vienlaicīgi filmēja kādas trīs kameras un ap duci telefonu. Beigās sniedzām intervijas pa četriem lāgiem, dažādiem medijiem. Mums uzdotie jautājumi gan bija manāmi vienveidīgi, taču bija prieks sagādāt prieku. Lielākais hīts intervētājiem bija uzzināt, ka esam ieradušies Kurdistānā sava medusmēneša ietvaros. Tas viņiem norāva jumtu tikpat, cik mums – viņu zeme un cilvēki (labā nozīmē).

Vēlies iepazīt noslēpumaino Irānu? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.