Uz www.jekaba.lv

Irāna. 5. daļa: ar balles kurpēm Kurdistānas sniegos

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Dervišu dejas beidzās, un sākās tūlītēja izklīšana pa pakšiem. Mēs gan no apskāvieniem tik ātri vaļā netikām (un arī negribējām). Viens angliski runājošs kungs, kas svētku dēļ Uraman Takht bija atgriezies uz pāris dienām, mūs uzaicināja vakariņās. Pēc tām tikām palaisti brīvsolī.

Pievakares krēslā kāpām augšup pa jumtiem un ieliņām uz savu istabiņu. Diena likās tik piepildīta, ka tā vien gribējās atkrist gultā un ļaut visam norimties. Tomēr uzreiz nāca atklāsme, ka savu laiku plānot Kurdistānā nav iespējams. Tur jāļaujas neparedzamiem notikumiem. Mājupceļā satikām divus angļu valodas skolotājus. Šeit jāsaka, ka Kurdistānā katrs, kurš kaut nedaudz ir apguvis šo valodu, uzdevās par tautā cienījamu skolotāju. Viens no viņiem, Ramins, angliski runāja ļoti labi, bet otrs, Hoseins, tik kaut ko bišku vervelēja un lāgā nesaprata mūsu sacīto. Kā izrādījās, viņam ciematā ir savs angļu valodas institūts. Kad diez vietējie sapratīs, ka viņš ir mazliet šarlatāns?

Bet ne par to šis stāsts. Abi draugi mūs uzaicināja uz vakariņām pie Hoseina. Teicām, ka tikko saēdāmies brīnumainus kebabus. Bet mūsu dievošanās netika ņemta vērā. Uzķērāmies uz āķa, kas saucas “padzersim tik tēju”. Līdzko bijām pietupuši Hoseina viesistabā uz grīdas, dzirdējām, kā virtuvē uz pannas kaut kas sprakšķ galīgi ne pēc tējas. Tikām pie otrajām vakariņām. Kā nu atteiksi – ēdām ar! Turklāt Kurdistānas barotāji bija ar vanaga aci. Tiklīdz tuvojāmies porcijas beigām, kāds to pamanīja un uzkleksēja nākamo kausu. Apstājās vien tad, kad lūdzāmies no dvēseles dziļumiem.

Un tas vēl nav viss! Kurdiem nepatīk, ja, piemēram, ghormeh sabzi (gaļas un dārzeņu mērce) tika likts uz viena šķīvja ar rīsiem. Nācās darīt tā – vienā šķīvī rīsu čupa, otrs šķīvis tikpat pilns ar mērci. Tā varot vairāk noēst! Vārdu sakot, baroja kā uz kaušanu. Todien aizsākās kuņģa pārbaudīšanas tradīcija ar divām vakariņām pēc kārtas.

Pēc tādas gastronomiskas katastrofas vairs nebija iespējams aiziet tā vienkārši nogāzties un aizmigt. Gribējām kaut nedaudz izstaigāt pārēduma sajūtu. Ciemata apkārtnē valdīja tumsa, bet mājelēs un uz ielām gaisma dega bez taupīšanas. Slinkā solī kopā ar jaunajiem draugiem kāpām augstāk un sasniedzām Uraman Takht galējo māju rindu. Paveroties tālumā, viss bija piķa melns, bet brīdī, kad acis pierada, tur, tajā nekurienē, parādījās kalni. Tie it kā pamodās no miega, izmuka no tumsas un atgādināja par savu nebeidzamo varenību.

Nākamajā rītā viesnīcas ēdamzālē izpētījām brokastu piedāvājumu. Secinājām, ka nekāda īpašā ēšana tur nebūs, un gājām meklēt ēdamo ielās. Cik nu meklēt, viss pats skrēja pretī. Mūs ieaicināja nelielā ēstuvē, kur vienīgais pieejamais gardums bija kelane jeb kurdu pica. Interesanti, ka Turcijas kurdi ar kurdu picu saprot pilnīgi ko citu. Šī bija vienkārša, plāna maize, sacepta ar lociņiem un iesmērēta ar eļļu. Garšīgi, apēdām katrs pa vienai, un gājām uz nākamo vietu. Tur pasniedza vienu no labākajām omletēm uz zemes virsmas – olas, kas viegli sakultas kopā ar konservētiem tomātiem. Protams, tējas netrūka ne rītā, ne pusdienā, ne vakarā, nekad. Kas visā šajā ēšanas, dzeršanas epopejā bija pats lieliskākais? Tas, ka, lai kurā būdiņā vai ceļmalā mēs apsēdāmies, skatam pavērās sniegbaltie kalni. Tādā atmosfērā viss garšīgais šķita vēl garšīgāks.

Zinājām, ka otrajā dienā svētki turpināsies, tālab gājām atkal ieņemt vietas. Lai gan zinājām arī to, ka visa procedūra būs iepriekšējās dienas klons. Ceļā sastapām jau pieminētos draugus – Raminu un Hoseinu ar sievu Kobru. Viņi atkal pārvērta mūsu plānus līdz nepazīšanai. Saņēmām labestīgu uzaicinājumu kāpt kalnā, kas stutēja visu ciemu. Pa ceļam vēl nācās paēst pie Kobras radiem, un tad visi bijām gatavi soļot.

Jautājām, vai kāpiens būs grūts, uz ko šie atbildēja – nebūt ne. Pēc Kobras apģērba jau arī varēja noprast, ka, visticamāk, kaut kur kalnā ir noslēpusies taka, kas mūs līgani uzvedīs virsotnē. Bet ne velna, pārgājienu pēc tam nosaucām par “Ar balles kurpēm Kurdistānas sniegos”. Nācās rausties augšup stāvā sienā, brīžiem turoties pie akmeņiem ar visām četrām, kamēr Hoseina sieva, graužot saulespuķu sēklas, spriņģoja augšup glaunos papēžu zābakos kā pieredzējusi pārnadze. Tā draugiem bija pavisam parasta pastaiga ar neiztrūkstošajām sālītajām sēklām – tās visa Irāna grauza un spļaudījās katrā mīļā brīdī.

Tikām līdz pat augšai, kur bija ierīkoti augļu un dārzeņu dārzi pēc tāda paša principa kā mājas – terases viena zem otras. Daži vietējie vasarās pārmetās uz dzīvi kalnos, lai būtu tuvāk savam rūpalam. Tikām līdz pat sniegam. Pēc skata un sajūtām atradāmies teju līdzīgā augstumā kā pretējie, pavisam sniegotie kalni, aiz kuriem sākās Irākas teritorija. Bridām pa mērenām kupenām, kad sapratām, ka kurdu draugi nekādi pārcilvēki nemaz nav. Abiem kungiem laķenītēs tā sāka salt kājas, ka vajadzēja kurt ugunskuru no sakaltušiem augiem un apsildīt galīgā nekomfortā esošās ekstremitātes. Finālā pārstundās tikām cauri, un bijām lejā sveiki, veseli, ar visiem orgāniem savās vietās.

Tikmēr svētki bija beigušies, un vietējie iebraucēji devās katrs uz savu debespusi. Jāteic, ka elpot viņi galīgi netraucēja. Atbraukušie svešinieki bija interesantas dabas pārstāvji. Viens no viņiem bija Teherānā dzīvojošs fotogrāfs, kas vizinājās riņķī apkārt Irānai, lai iemūžinātu cilvēku portretus. Satikām mūziķus, kas demonstrēja savas tradicionālo Irānas instrumentu spēlēt prasmi. Vispār mūzikas ziņā Kurdistāna ir unikāla Irānas sastāvdaļa. Ja pārējā valstī publiski muzicēt ir aizliegts un notiek tikai valsts cenzēti koncerti, tad pie kurdiem mājokļos to vien darījām, kā skatījāmies vietējo televīzijas programmu, kurā mākslinieki dziedāja un dancoja kā dulli. Un kurdu tradicionālā dziedāšana ir neaizmirstama, mums par godu cilvēki demonstrēja vibrējošās balsis turpat uz ielas vai dzīvokļos.

Vēlies iepazīt noslēpumaino Irānu? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.