Uz www.jekaba.lv

Irāna. 3. daļa: pēdējās dienas pie nomadiem

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
6 min. lasāmviela

Kad tuvojāmies Šahdoda apmetnei, mums pretī skrēja trīs pustraki suņi. Viens no tiem bija atņirdzis zobus kā slepkavnieks. Trīs dienu laikā ar šo pasaulē sirdīgāko suni tā arī neizdevās rast kopīgu valodu – katru reizi, kad devos “uz krūmiem” (jā, tualete kalnos ir kalnos), nācās ņemt līdzi koku.

Suņu darbs pie nomadiem nav apskaužams, naktīs viņi sargā ganāmpulkus no plēsējiem, taču atalgojums tiem īsti nepienākas. Pa reizei tiek pasviesti ēdienu pārpalikumi, par pieskārieniem nemaz nerunājot – kalnos suņus ar rokām neviens neaiztiek. Irānā no Islāma iesakņojies uzskats, ka suns ir netīrs, fiziski. Man šķiet, ka tur arī sācies bezgalīgais aplis – kālab sunim censties un pucēties, ja neviens tāpat ne pirkstu tam  nepiedur?

Šahdoda ārēs valdīja mums jau tik ierastā (ne)kārtība, vienīgi šī ģimene tiešām dzīvoja teltīs, nevis akmens būdiņās. Ne tādās gan kā agrāk – no kazu vilnas darinātās, ar maziem caurumiņiem, kas ļauj plūst ārā dūmiem, bet neļauj tecēt iekšā lietus ūdenim – bet tomēr teltīs.

Pie nomadiem tiek domāts nevis par vizuāli pievilcīgo, bet gan tikai un vienīgi par praktisko. Muhameda brālēna telšu priekša robežojās ar vienkārši uzkonstruētu aploku, kur lopiem pārlaist nakti. Lietainajās dienās viss pagalms pārvērtās dubļu un mēslu masā. Sētas stabi bija šķībi un greizi, bet jāsaka, ka savu pamatfunkciju tie pildīja tāpat. Miskaste bija ierīkota nevis vienā noteiktā vietā, bet gan – kur pagadījās. Tāpat arī malka bija sakrauta neregulārā un haotiskā kaudzē acīm visredzamākajā vietā. Tur nebija estētiskas dzīves ar ņemšanos ap ārējo izskatu, pilnīgi katrai lietai vajadzēja pildīt savu uzdevumu, lai arī kādā fiziskajā formā tā nebūtu, citādi tā nebija vajadzīga. Citās mājās pat virtuve un dzīvojamā zona bija vienuviet – redz, nav jēgas lieki ālēties pa divām telpām.

Gandrīz taisnā ceļā devāmies palīgos pavadīt kazas un aitas padzerties uz strautu, kas dienās bijusi kārtīga upe. Gājiena laikā apguvām dzīvnieku valodu. Diemžēl vairs nevaru atkārtot konkrētus vārdus, taču zinu teikt, ka bija desmitiem dažādu skaņu un katrai bija sava nozīme – nāc, ej, seko, stāvi, uz mājām. Kazu un aitu valodas atšķīrās.

Gana arods nomadu pasaulē ir ārkārtīgi nozīmīgs. Katra ģimene vienu dēlu nesūta skolā, lai paturētu par ganu. Arī mūsu Muhameds jaunībā izbaudījis, ko tas nozīmē. Viņš stāstīja, ka sākotnēji gans bijis viņa jaunākais brālis, taču tad šis samīlējās pilsētniecē un aizdevies viņai līdzi urbanizēties. Muhameds tolaik absolvējis vidusskolu ar plāniem par augstāko izglītību. Tomēr viņš nevēlējās pamest vecākus iznīcībai, tāpēc atgriezies ganīt ģimenes iztiku. Tā divus gadus viņš dzīvojis kalnos, lielāko daļu sava laika pavadot dzīvnieku ieskauts. Problēmas sākušās tad, kad mūsu draugs tā arī nespējis izmest no galvaskausa ārsta un skolotāja profesijas. Ģimenei nācies pieņemt smagu lēmumu – pārdot lopus un pārcelties uz pilsētu. Muhameds nepievīla ne savus senčus, ne sapņus. Viņš kļuva par angļu valodas skolotāju, bet nu ar savu dzimteni iepazīstina ceļotājus.

Pie Šahdoda tikām lutināti. Lai arī visa ģimene katru dienu ņēmās melnu muti, mūs darbos gribēja redzēt tikai ķeksīša pēc. Mēs lasījām grāmatas un ap lēni degošu ģimenes pavardu no rītiem klausījāmies, kā namatēvs spēlēja flautu.

Visvairāk mēs interesējām diviem Šahdoda bērniem – Nedai un Ašuram. Viņos varēja viegli saskatīt nomadu skarbumu – tajā, kā viņi izturējās pret aitām un kazām, sperot tās ar kāju, staipot uz visām pusēm bez jebkādas iejūtības. Vispār mīļumu un maigošanos nomadu ģimenēs nemanījām. Šķiet, tāpēc, ka visa nomadu dzīve ir veltīta izdzīvošanai. Ir jākāpj stāvos kalnos, kur viens neapdomīgs solis var nozīmēt kaulu lūzumus. Karsta saule mijas ar aukstām naktīm, ar dubļiem līdz ceļgaliem. Un tāds vārds kā “brīvdienas” aitām nav pazīstams, līdz ar to arī cilvēkiem ne.

 

Katra pie nomadiem pavadītā diena pagāja vairāk vai mazāk pēc viena scenārija, kurā galvenajā lomā bija zvēri. Kamēr kungi ņēmās aptekalēt ganāmpulku un vest to pastaigā divas reizes dienā, tikmēr sievietes rūpējās par maltīti, lai būtu gatavībā, kad večiem bads klāt. Un ēdiens bija brīnišķīgs. Nomadu sievas prasmīgi servēja galdā visus iespējamos kazas piena produktus, daudz dārzeņu un, protams, jēra gaļu, par ko man ir atsevišķs stāsts.

Vienā no ganāmpulkiem ievērojām mazu jēru, kam abas pakaļkājas bija atteikušās klausīt pārējam ķermenim. Viņš, nabags, knapi klumburēja pretī savai mātei pēc dienišķā piena uz priekškājām vien. Sirds vai lūza to skatoties. Taču nepagāja ne pāris dienas, kad pēc smaržas sapratām, ka tiek servēta jēra gaļa. Mazā neveiksminieka ciešanas bija beigušās. Traki garšīgi beigušās! Tas dalījās reizinātājos apbrīnojami viegli. Ēdiens saucās un izskatījās vienkārši – jēra sautējums ar maizi. Svaigāk vairs nevarēja, arī gardāk ne.

Tiem, kam ikdienā ārkārtīgi svarīga tīra sasuka, varētu būt interesanti nomadu higiēnas standarti, ja tā tos vispār drīkst saukt, jo nedēļas laikā ne reizi neredzējām, ka kāds no apkārtējiem mazgātos. Pārsvarā apkārtējie iemetās zem deķa ar visām dienas drēbēm, lai no rīta būtu kājās uz viens divi un startētu tālāk. Par labierīcībām jau minēju, tās bija jāatrod katram pašam, bez noteikumiem, kā saka – pēc saviem ieskatiem.

Dzīvi un patīkami atminos to brīdi, kad aptuveni piektajā sestajā dienā Muhameds pieteica, ka būs jābrauc peldēties. Tobrīd jutos no galvas līdz kājām nošmulējies kā nomadu suns. Par īstu peldi, redzējis apkārtnē vien seklās tērces un izžuvušās upes, nesapņoju, bet bija vienalga, biju gatavs kaut vai pažvanckāties pa kādu peļķi. Izkāpām no auto tajos pašos nekurienes apcirkņos ar šampūnu, dvieli un pēdējo tīro apģērba kārtu padusē, un aiz pakalna sadzirdējām slapju troksni. Nodomāju: “Nevar būt, ka ūdenskritums!” Bet tas tiešām bija ūdenskritums – diezgan plats, pāris metrus augsts un ar zilu ūdeni. Pirms izbraukšanas nomadi klaji smēja par mums – neviens tak ziemā nepeldoties! Ūdens tiešām bija nedaudz dzestrs, bet ne aukstāks par Baltijas jūru mērenā vasarā. Laimē stenēju un baudīju, kā no ādas skalojās nost daudzās putekļu kārtas. Piemeklēja vecā, labā un banālā doma par mazo, ikdienišķo lietu vērtību.

Pienāca laiks doties tālāk. Lai arī nomadu pieredze bija, iespējams, īpašākā kāda jelkad bijusi, nevarētu teikt, ka negribējās no tās atvadīties. Dienas bija laiskas un bezrūpīgas, taču sajūtām tik pārsātinātas, ka tās smēlās pāri katla malām.

Pēdējo nakti, lai izvairītos no sešu stundu brauciena, pavadījām pusceļā pie Muhameda māsīcas, kura iekārtojusies uz dzīvi ciematā. Iegājām viņas mājā apdzīvotās vietas nomalē, kur ēkas saceltas viena pie otras. Cilvēki tādi paši, bet tādi kā izmesti no savas dabiskās vides. Pa dienu notika nopietna kurnēšana pie teļļuka, skatoties apšaubāmas kvalitātes indiešu filma. Tomēr uz jautājumu, kas viņai visvairāk pietrūkst no dzīves kalnos, māsīca atbildēja, ka itin nekas. Pilsētā viss esot labāks.

Neviens nav tiesīgs cilvēkam aizliegt dzīvot tā, kā viņš to vēlas, bet ticu, ka pienāks laiks, kad pār nomadiem nāks apgaismība par savu senču gudrību un īstumu. Ja ne, tad žigli steidziet piedzīvot šo pasauli, kamēr tā vēl pastāv! Bet prātīgi un gudri, jo tūrisms šādas vietas spēj izbojāt ar vienu rokas vēzienu.

Vēlies iepazīt noslēpumaino Irānu? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.