Uz www.jekaba.lv

Irāna. 2. daļa: ciemos nomadu skolā

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
6 min. lasāmviela

Nākamajā rītā agri biju nomodā. Ar acīm ciet klausījos dzidrajā zvanīšanā, ko izdvesa zvani, kas piekārti pie kakla svarīgākajām aitām un kazām. Tas, lai ganāmpulks saprastu virzienu un gans nebeidzamajās, nepārredzamajās ārēs nepazaudētu savus pieskatāmos. Fatima jau riktējās ap zvēriem. Baroja lielos, pēcāk laida ārā mazos, lai tie steidz pie pupiem pazīsties.

Mazais Muhameds uzlēca uz mocīša brālēnam aiz muguras un tika aiztransportēts uz skolu. Fatimas meita centās atrast telefona sakaru zonu, pārmaiņus ejot uz visām debess pusēm – gribēja sazvanīties ar izredzēto, kurš šo pieticīgo un labestīgo dvēseli plāno ņemt par sievu. Nekas daudz gan tur nesanāca, jo telefoni kalnos dikti haltūrē (tas liek nomadu bērniem darbināt iztēli, nevis lūkoties krāsainajos ekrānos). Mēs tikmēr taisījāmies doties tālāk. Prom devās arī Fatima – ar pusdienu sainīti plecā viņa un daži desmiti lopu lēni soļoja pretī kalniem, zvaniņu skaņu un mūsu skatienu pavadīti.

Braucām četras stundas. Ar katru minūti arvien vairāk attālinājāmies no cilvēku skartām vietām. Šur tur vēl manījām kādu ciemu, bet pārsvarā ceļš veda starp kalniem un lejām, caur dateļu audzēm. Par Irānas datelēm runājot, tās man bijā kā deviņdesmito gadu bērniem pirmais no Viļņas atvestais banāns – brīnums. Tik svaigas, saldas un mīkstas, ka kūst mutē.

Braucienā gan netrūka arī rūgtuma, kas saistīts ar ūdens trūkumu – milzu problēmu šajā valstī. Upju gultnes vairs neklāj ūdens kārta, jo globālā sasilšana un slikta pārvaldība tās ir veiksmīgi izsausinājušas. Braucām pār daudziem tiltiem, tomēr to pielietojums ir visai simbolisks, jo teju visas tērces ir izzudušas. Pie tiltiem vēl kā ļauni joki mētājās zīmes par aizliegumu peldēt. Arī paši nomadi izjūt šīs katastrofas sekas, daudzām ģimenēm, lai piekļūtu dzeramajam ūdenim, nākas mērot lielus attālumus. Nu ir nodibināta Nomadu ministrija, kas organizē bezmaksas ūdens piegādi lielos toveros, tas gan nav ne tuvu tas pats, kas iemērkt sauju dzidrā kalnu upē un uzšļākt vēsu ūdeni uz saules sakarsētas sejas.

Pēc pārbrauciena un neliela pārgājiena piestājām Muhameda brālēna ģimenē. Brālēns bija netipisks nomads – tāds, kam strādāšana nudien nav mīļākā nodarbe. Viņš gulšņāja pa māju, klausījās nomadu mūzikas ritmos, braukāja apkārt ar savu mocīti, mācījās angļu valodu no pierakstiem, ko apciemošanas reizēs bija atstājis Muhameds. Vēl viņam patika uzņemt fotogrāfijas – piemēram, ar kalnos ziedošiem savvaļas mandeļu kokiem. Sapņotājs. Šķiet, vienīgais no satiktajiem nomadiem, kas patiesi novērtēja kalnu skaistumu. Visiem pārējiem tās bija tikai ganības vai vietas, kur var tikt pie dažādiem pārtikā lietojamiem augiem.

Vakars nāca ar joni, neskatoties uz to, ka sēdējām uz paklājiem mājas priekšā un vien lēnīgi tējojām, lasījām, vērojām. Ģimenes tēvs atgriezās ar savu uzticīgo ēzeli, kam ap vidukli bija piesietas zaru buntes virtuves vajadzībām. Te pirmo reizi tā pa īstam iepazinām šo flegmatisko dzīvnieku, kam interesē vien stāvēt un blisināties apkārt. Tomēr, kad ēzelis paver savu rīkli, no tās uz visām pusēm izlaužas dinozauru laikmeta cienīgas skaņas.

Tikām izguldināti akmens mājelē, kas ikdienā kalpoja kā virtuve. Mums iekurināja pavardu. Pārējie dusēja galvenās ēkas vienīgajā istabā. Vispār nomadiem privātums ir svešs, viņi vienmēr uzturas kopā, iet gulēt un ceļas reizē. Vienīgi ganiem ir tā privilēģija ik dienu kalnos svilpot vienatnē, par ko gan viņi mēdz arī sūdzēties, teikdami, ka esot garlaicīgi.

Privātās telpas trūkumu uz savas ādas rīta pusē izjutām arī mēs. Gaisma vēl nebija lāga modusies, kad virtuvē, kur bijām nolikušies slīpi, jau šiverēja mammis. Viņa sparīgi kūra uguni un komandēja meitu. Pēc brokastīm, kurās atklājām savdabīgi lielisko kombināciju – olu ar medu un maizi – atvadījāmies, lai vēlāk tiktos atkal.

Dienas pirmajā pusē bija plānots apmeklēt skolu, līdz tai nācās paieties pāris stundas. Kāpām augšā lejā pa kazu serpentīniem, sejā sitās saule, līdz tālumā klajuma vidū ieraudzījām apaļu telti. Tā bija skola, kuras priekšā lepni gozējās skolotāja mocītis. Tur mācījās pieci censoņi dažādos vecumos, līdz ar to katram no tiem pienācās ekskluzīvi individuāla pieeja.

Kalnos katrs nomadu bērns var absolvēt sākumskolu, bet, ja ir vēlme iet tālāk pa izglītības taku, tad pamatskola un vidusskola jau jāmeklē ciemos vai pilsētās, kur ir speciālas skolas nomadiem, ar kopmītnēm. Tajās paliek tie, kam pilsētas svešumā nav radu; bet tādu nav daudz, jo gandrīz katram ir pazīstams kāds, kas iesakņojies civilizācijā. Un, lai nu kam, bet nomadiem mājās jau nu tiešām vienmēr atradīsies vēl kāda brīva vieta. Skriet pēc zinībām gan nealkst visi. Bērns tiek sūtīts tālākās gaitās vien tad, ja sekmes sākumskolā ir bijušas priekšzīmīgas. Ja galva ir smagāka, tad neesot pat vērts mēģināt – darbu kalnos tāpat ir vairāk nekā saprašanas.

Piegājām pie telts, skolēni mūs pamanīja un vairs nespēja koncentrēties iesāktajam. Pasniedzējs vēl pierunāja pabeigt iesāktā lappusi un tad deva startu. Visi izskrēja ārā, saņēma “Gotiņas” končas un gatavojās futbola spēlei – tieši šādiem gadījumiem biju iepircis futbola bumbas.

Sadalījāmies komandās, akmeņi kalpoja kā vārti, un mačs varēja sākties. Ja vien mazie nomadiņi zinātu, kas ir futbols. Visi kā traki metās virsū bumbai, grāba to ar rokām un raustīja cits citu aiz drēbēm. Tad Muhameds nedaudz paskaidroja noteikumus, taču tāpat bijām spiesti turpināt spēlēt, vadoties pēc bērnu pašu izvēlētās kārtības. Nomadiem noteikumi kalnos nepastāv, viņi pieraduši visu pakārtot savai gribai, kas spilgti atspoguļojās arī mūsu futbola spēlē. Mazās meitenes saprata, ka vārti ir pārāk lieli, tāpēc sabīdīja akmeņus ciešāk kopā un sasēdās starp tiem, neatstājot ne spraugu. Vai tad tā nav labāk? Kāds sadomāja mainīt komandu, cits turpināja skriet ar bumbu rokās. Beigu beigās bumba tika pārsista, un spēle beidzās pati no sevis.

Pēc sportošanas apciemojām tuvējās mājas, kārtējos Muhameda radiniekus. Tikām cienāti ar tēju turpat uz mājas priekšā izklātiem paklājiem. Tikai tur mums pieleca, kālab tējas glāzei blakus dod padziļāku šķīvi. Tas tādēļ, lai pirmos malkus pārlietu tur un tie uzreiz kļūtu remdeni. Tātad arī tējas dzeršana nebija baudpilna pauze, bet gan hop-hop (cukurgraudi pa taisno mutē, tēja virsū) un skrējiens tālāk.

Sieva smēķēja udenspīpi un gaidīja pārnākam vīru ar lopiem. Tad visa ģimene metās iekšā slaukšanas trakumā. Kāds turēja kazu, kāds skrēja pēc nākamās, kāds, protams, slauca. Arī Elīnai tika dots uzdevums izslaukt vienu kazu, kas gan izvērtās vien par uzjautrinošu šovu apkārtējiem bez taustāma pienesuma saimniecībai.

Lai nu kā, pēc darba nāca pusdienas – savvaļas zāļu sautējums ar maizi. Līdzko tuvojāmies porcijas beigām, kāds allaž pamanījās iekrāmēt mūsu šķīvī nākamo kleksi pārtikas. Pēc tam nākamo. Apstājās vien tad, kad lūdzāmies no visas sirds. Tad ar pārpilniem vēderiem mums bija jānoiet vēl pāris kilometru, lai nonāktu vietā, kur uzturējāmies turpmākās trīs naktis – pie Muhameda mīļākā brālēna, kolorītā Šahdoda.

Vēlies iepazīt noslēpumaino Irānu? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.