Uz www.jekaba.lv

Irāna. 1. daļa: nomadi – joprojām īsti

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
6 min. lasāmviela

Irānas brauciena plānošanas nometnē uzgājām ziņas par nomadu eksistenci. Pirms tam zinājām, ka Irāna ir tā retā valsts, kur nomadi joprojām dara savas lietas, bet nezinājām, ka tiem iespējams piekļūt pavisam tuvu. Tā nu pieteicām sevi vietējam jaunskungam, kurš apsolīja mūs pavadīt un ievadīt klejotāju dzīvē nedēļas garumā.

Šis ceļojuma posms līdz pēdējai stundiņai tika gaidīts ar dalītām jūtām. No vienas puses, kas gan skan skaistāk par dienām nomadu teltīs starp kalniem? No otras – biju nobažījies par ticamības momentu. Par to, vai šie kalnieši nav pārvērsti par aktieriem, kas ietērpti velns zin’ kādās drānās un danco pēc tūristu stabules. Nu, līdzīgi kā Mazirbes Andrejiņš, kurš kļūst par īstenu lībieti, kad viņa sētā iestumjas četrdesmitvietīgs autobuss ar vāciešiem.

Vēl vairāk mūs sašaubīja draugs Teherānā, kurš vīpsnājot teica, ka tagad jau nomadi glaunās tupelēs braukā apkārt ar busiņiem. Nu jau varu teikt, ka viņš nezina, kādas muļķības gvelž. Mirklī, kad satikām mūsu pavadoni Muhamedu, un īpaši brīdī, kad ieraudzījām pirmo ģimeni kalnos, apstājās laiks. “Īstāk vairs nav iespējams. Apkārtējās pasaules neskarti,” nodomāju.

Mūsdienās būt nomadam ir moderni – braukt pārziemot Austrumāzijā un rīt Illy kafijas pie sava “Ābola”, taču Irānā ar vārdu “nomads” saprot ko citu – skarbas dabas aprautu, saulē iedegušu cilvēku ar prasmīgām, raupjām, darba noskrambātām rokām. Kalnos, patālu no pilsētām joprojām mitinās kāds pusmiljons šādu ļautiņu. Tomēr to skaits pēdējo pārdesmit gadu laikā ir ievērojami krities.

Mūsu pavadonis un draugs stāstīja, ka savulaik nomadu dzīvesveidu piekopusi trešdaļa valsts iedzīvotāju. Tiem arī bijusi liela teikšana Irānas iekšlietu jautājumos – tos negribīgi nācies respektēt jebkurai valdībai. Tomēr galma ļaudīm par prieku modernizācijas bulta stipri ķēra arī nomadus. Uz ciemiem un pilsētām sāka plūst liels skaits kalnu cilvēciņu, kuri sapņot sapņoja par veļas mašīnām, televizoriem, izglītībām augstskolās un daudzām citām netiklībām, ko piedāvā pilsētas.

Tomēr tagad šī pārvākšanās ir piebremzējusies. Galvenais vaininieks ir augstais bezdarba līmenis pilsētās jeb neprašas Irānas valdības kabinetos, kas neļauj nomadiņam iejukt civilizācijā un pelnīt savu algu kā celtniekam vai dārzniekam. Egoistiski sakot, labi, ka tā. Toties kalnos darba netrūkst ne dienu. Arī peļņa no lopu – kazu un aitu – tirgošanas ir pieklājīga, pat pieklājīgāka nekā no diviem augstāk minētajiem arodiem. Pāris mūsu satikto nomadu bija griezušies riņķī un kāpuši atpakaļ kalnos, proti, pēc nesekmīgas pilsētu ieņemšanas atgriezušies pie dzimtas saknēm.

Pēc divu stundu brauciena no Širazas autoostas nonācām savrupā ciematā ar nelielām dzīvības pazīmēm, kas, protams, bija kalnu ieskauts. Pa ceļam uz to Muhameds iepazīstināja ar sevi. Viņš stāstīja, ka pirmo nakti pavadīsim grupā, kurā ieprecējusies viņa māsa, bet tālāk brauksim pie viņa grupas (Irānas nomadi iedalās ciltīs, bet tās, savukārt, – grupās). Muhameda kopiena šobrīd sastāv no 15 ģimenēm, lai gan viņa jaunībā to skaits bijis ap 60. Cilts saucas Qashqai, un tā līdzās Bahtiari ciltij ir viena no lielākajām.

Atstājām auto ciematā, un tālāk devāmies kājām. Mums priekšā bija aptuveni stundu ilgs gājiens, taču mērķis bija jau redzams – tālu otrpus ieplakai varēja saskatīt retas mājeles, kurās mitinās nomadi. Uzreiz aiz apdzīvotās vietas sienām lēzenā kāpumā vijās akmeņiem piebirusi taka. Mēs tuvojāmies kalniem un nomadiem. Pretim mums skrēja mazs zēns vārdā Muhameds, viņš jau gaidīja mūs ierodamies. Kad pie apvāršņa parādījās naktsmājas, ilūzijas pārtapa realitātē. Patiesībā tika pārspēts sapņotais.

Ģimenes māte, Fatima, uz karstas, metāla kupolam līdzīgas pamatnes cepa tradicionālo maizi. Tādu pavisam plānu, kas drūp ikreiz, kad tai pieskaras. Uzreiz atskārtām, ka maize ir nomadu pirmās nepieciešamības prece, virtuves enkurs un stūrakmens. Lai kas tiktu celts galdā, tas tika ietīts maizē – halva, ola, kartupelis, rīsi ar mērci, dārzeņu sautējums. Viss. Miltu patēriņš nereāls. Katras ģimenes mātei maizes cepšana bija iknedēļas pienākums.

Fatima mīcīja mīklu, meistarīgi svaidīja no apceptās uz neapcepto pusi un priecīga ļāva Elīnai palīdzēt. Darbība notika turpat pie vienīgās ēkas – mazas no akmeņiem sastutētas būdeles ar durvju vietā iekārtu deķi. Ne visi nomadi dzīvo teltīs, patiesībā, to dara tikai retas ģimenes, jo Irānā nomadi neklejo pa neapgūtām ārēm, katrai ģimenei ir sava vasaras un sava ziemas vieta. Būtībā, viņi seko dabai un gadalaikam. No oktobra līdz aprīlim dienas tiek vadītas zemajos kalnos, kur tobrīd ir visai silts, bet atlikušajā laikā, kad kļūst traki karsti un neražīgi, lien augstākos kalnos jeb savā vasaras nometnē. Tamdēļ turieniešiem labpatīk uzcelt ko ilgmūžīgāku, lai katrreiz nav jāstiepj līdzi pilnīgi visa iedzīve.

Mantu pārvietošana gan vairs nenotiek uz ēzelīšu mugurām, nomadi mēdz izīrēt furgonveidīgus auto, ar ko pārved lopus un citas svarīgas mantas. Tā ir vieglāk, un viņi to var atļauties. Citādi būtu jāsoļo simtiem kilometru.

Fatima lepni norādīja uz telti dažu desmitu metru atstatumā – starp vientuļiem kokiem ieceltu mājeli, kurā atradās mūsu guļvieta un savus degunus tobrīd bija sabāzušas kazas. Varējām iet padzīt lopus un iekārtoties, lai pēcāk dotos apgaitā pie citām netālu mītošajām ģimenēm. Radās sajūta, ka nomadu apciemošana mūsu pavadonim Muhamedam bija vēl svarīgāka nekā mums. Tas visu padarīja vēl īstāku – kalnu radi viņu nesaprastu, ja viņš neaizietu pie katra un neapsveicinātos. Īpaši jau Muhameda māsa, kura ciemošanās brīdī ar virpuļojošu vilciņveidīgu objektu veidoja dzijas pavedienu, ko nomadi izmanto tradicionālo paklāju jeb džadžimu aušanā.

Abi radi līdz vakara tumsai pļāpāja mums nesaprotamā valodā – Irānas nomadi runā turku mēlē ar persiešu valodas piesitienu. Mēs tikmēr grauzām siltas zīles, ar kurām mūsu kabatas tika piekrautas pirms tam apmeklētās mājas pagalmā.

Māsa bija ar ļoti labestīgu un laipnu seju; pat laikā, kad piens vajadzīgs mazajiem kazlēniem, atnesa pa glāzei arī mums – uzsildītu uz uguns, ar cukuru un nedaudz ingvera. Ārprāts, kas tā bija pa laimi! Gulējām uz viņas austā paklāja blakus vienkāršam pavardam, kurā kvēloja ogles. Āra tumsā lēni zuda kalnu silueti, mazais Muhameds fotografēja ar manu kameru un smēja vienā laidā. Abi radi tik sprieda par sev vien zināmo un mēs dzērām pienu kā bērnībā laukos.

Ar to gan vakars nebeidzās. Aizdevāmies atpakaļ, kur akmeņu mājelē kopā ar savu izpalīdzīgo meitu mūs gaidīja Fatima, ierastās tējas glāzītes un vēl pāris citi nezināmi ļaudis. Gan jau brālēni. Aizsākām ikvakara kāršu spēles rituālu. Ļāvāmies azartam tikpat aizrautīgi kā pārējie, līdz spēki bija izsmelti. Pulksteņi gan rādīja nepieklājīgi agru gulēt iešanas laiku, taču pie nomadiem dienas ritējums ir citāds – celies ar sauli, ej gulēt, tikko tā nozudusi.

Vēlies iepazīt noslēpumaino Irānu? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.