Uz www.jekaba.lv

Indonēzijas piedzīvojums: 7. diena

Zanda Zariņa, grupu vadītāja
3 min. lasāmviela

Pēc sagurušajām rīta sejām var spriest, ka vakar gājis labi. Vienīgā ne tik labā vēsts – Baiba atvadījusies no sava jaunā iPhone 6 jeb, pareizāk sakot, īsti pat nav paspējusi atvadīties, kad tas jau bijis garnadža rokās. Skaitām mantras, ka tās ir tikai mantas, kuru dēļ nav vērts pārdzīvot, un aizmirstam. Šodien ir tā lielā diena, kad – paģirainiem vai nē – mums jākāpj uz motorolleriem. Noīrēt 13 gab. jau vien ir izaicinājums, bet ar to tiekam galā un laižam ielās.

Indonēzija

Mūsu pirmais mērķis ir Uluwatu templis. Lēnām, bet mērķtiecīgi lavierējam caur mums ne visai izprotamo satiksmes plūsmu (turklāt pretēji mums pierastajam satiksmes virzienam), un viss rit gana raiti līdz brīdim, kad piestājam malā, jo es gribu ielūrēt kartē. Man tiek pavēstīts, ka Zane kalnā nokritusi. Jūtu, kā manas kājas kļūst aukstas un pāris mati acumirklī nosirmo… taču izrādās, ka laimīgā kārtā kritušā tikusi cauri tikai ar pāris nobrāzumiem, kurus iztīrījuši un aplīmējuši ar plāksteriem, varam laist tālāk, nu jau dubultuzmanīgi.

Templis ir pasakaini skaists. Uzcelts uz stāvas klints, pret kuru skalojas jūras viļņi. Ūdens lejā tik caurspīdīgs, ka no augšas pat ieraugām peldam raju.

IndonēzijaIndonēzija

Vēl brīdi ilgāk mums liek uzkavēties mazie, zaglīgie mērkaķīši, kas, noskatījuši kādu iekārojamu objektu, bezbailīgi lien visur, pat uz galvas. Viens no šiem mazajiem rasbainiekiem iekāro Daces kreklu un izgrauž tajā caurumu – nekas, būs ventilācija, jo dienas vidū ir pamatīgi karsts!

Indonēzija Indonēzija Indonēzija

Laižam veldzēties no svelmes uz Uluwatu jeb Single Fin Beach, kas ir viena no labākajām sērfa pludmalēm Bali. Izlēkājamies pa viļņiem kā mazi bērni. Ir tik labi, ka šķiet – ūdeni neatstāsim nekad!

IndonēzijaIndonēzijaIndonēzija Indonēzija

Beigās tomēr slāpes un izsalkums ņem virsroku. Kāpjam augšup uz mazajiem krodziņiem, kas atrodas turpat uz klints malas. Sēžam, malkojam aukstus aliņus un svaigo augļu sulas, ēdam gardos Indonēzijas ēdienus un vērojam sērfošanas profiņus. Ehhh, dzīve ir skaista! Galīgi negribas šo vietu pamest, bet jādodas vien ir. Piestājam vēl vienā pludmalē un tad laižam atpakaļ uz Kutu.

Atpakaļceļā piepildās mana otrā baža – daļa grupas atdalās un pazūd mūsu skatam. Labi, ka lielākai daļai grupas dalībnieku ir “gudrie” telefoni ar kartēm. Taču Kutas satiksme iesācējiem uz motorolleriem jau tā ir liels izaicinājums, kur nu vēl tad, ja paralēli jāpēta karte. Braucam uz viesnīcu un gaidām, gaidām… un – citu ātrāk, citu vēlāk – sagaidām visus atpakaļ sveikus un veselus, turklāt ar dažādiem piedzīvojumu stāstiem. Mierīgs vakars, vakariņas un pa gultām.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.