Uz www.jekaba.lv

Indonēzijas piedzīvojums: 6. diena

Zanda Zariņa, grupu vadītāja
3 min. lasāmviela

Pabrokastojam un laižam uz prāmi. Esam iegādājuši biļetes uz autobusu ar kondicionieri. Autobuss izrādās diezgan smalks, tā priekšgalā ir pat TV, kurā pārraida saldi romantisku karaoke. Uzkāpuši uz prāmja, atvadāmies no Javas salas, vērojot vakar apmeklēto vulkānu nu jau pa gabalu. Atlikušo ceļu atgaiņājamies no neatlaidīgajiem GURCCI briļļu u.c. brīnumu tirgoņiem un nostiprinām savu iedegumu.

Indonēzija

Tikko nobraucis no prāmja, autobuss piestāj ceļmalā. No sākuma domājam, ka gaidām vēl kādu pasažieri vai kravu, bet izrādās, ka autobuss vienkārši saplīsis. Tā nu sēžam turpat ceļmalā un gaidām, kad tiks atsūtīts cits.

Indonēzija

Neviens gan nemāk pateikt, kad tas būs, bet arī citu variantu mums īpaši nav. Daži pat paspēj aiziet līdz pludmalei, citi (uzminiet kurš!?) mēģina uzrāpties kokospalmā, bet pārējie vienkārši slaistās.

Indonēzija

Laimīgā kārtā versija par to, ka autobuss tiks sūtīts no Denpasaras un būs jāgaida trīs stundas, nepiepildās. Jau pēc nepilnas stundas esam tikuši pie jauna autobusa, kuram pārsteidzošā kārtā arī ir kondicionieris. Ne tik labā ziņa ir tāda, ka ne visiem pietiek sēdvietu. Daži vietējie tiek izsēdināti, bet mūsu puiši-džentlmeņi atvēl savas vietas meitenēm, paši ceļu aizvadot uz trepītēm. (Paldies, Zigi un Edij!)

Man blakus sēž vietējais onka, kas uz maiņām te guļ, te grauž riekstiņus, uzdzerot Coca-Cola Zero. Kamēr mēs visi svīstam pat šortos un krekliņos, jo iekšā pat ar visu kondicionieri ir tuvu +30C, tikmēr onka blakus vēsā (šis ir īstais vārds!) mierā sēž MELNĀ ĀDAS jakā!

Aiz loga ņirb skaisti skati ar tempļiem, palmām un rīsu laukiem, fonā pazib jūras viļņi. Viss atkal jauki rit savu gaitu līdz brīdim, kad otrais autobuss ņem un vienkārši UZSPRĀGST! Salons pilns ar melniem dūmiem, durvis sākotnēji neveras vaļā, apkārt valda viegla panika. Meklējam jau pēc āmurīša logu izsišanai, kad durvis tomēr atveras. Fū, varam uzelpot! Ja nebūtu mazliet traģiski, būtu pat smieklīgi!

Indonēzija

Pēc mirkļa jau ir klāt vietējais mikroautobuss un tā šoferis izmanto situāciju, lai no tūristiem „noslauktu” naudu. Vīriņš angliski nerunā nemaz – vienīgais, ko spēj, ir parādīt naudas banknoti, ko šis vēlas iegūt savā īpašumā par mūsu aizgādāšanu līdz Kutai. Mēs neesam īsti droši, vai visiem pietiks vietas (un nepietiek ar’), bet variantu nav daudz. Somas sametam uz jumta un paši kaut kā saspiežamies. Logi un durvis vaļā paliek vaļā – dabīgais kondicionieris darbojas tīri labi!

Kad busiņš ar visu šo svaru gandrīz nespēj uzvilkt kalnā, mēs vairs nespējam neko citu, kā tikai smieties. Bet pēc brīža daži vietējie izkāpj un busiņam jau ir vieglāk.

Uzreiz pēc iekārtošanās viesnīcā žigli skrienam uz pludmali, lai noķertu vēl pēdējās gaismas atblāzmas, tad beidzot samainītu naudu un dotos izklaidēties Kutas ielās. Par to, kā nu kuram gājis, lai vēsture klusē 🙂

Indonēzija

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.