Uz www.jekaba.lv

Indonēzijas piedzīvojums: 5. diena

Zanda Zariņa, grupu vadītāja
3 min. lasāmviela

Ceļamies pusnaktī, un jau pēc pusstundas mums pakaļ ir džipi, lai dotos uz Kawah Ijen vulkānu. Viens no tiem, šķiet, savu mūžu jau nodzīvojis – vai vismaz tā motors pilnīgi noteikti – un kalnā tiek ar grūtībām. Biedri, kas tajā brauc, pa ceļam gulēšanas vietā kaļ evakuācijas plānus. Braucot tam nopakaļ, ir skaidrs – ja tas noplīsīs, tad ripos atpakaļgaitā tieši mums virsū, tāpēc evakuācijas plānus kaļam arī mēs. Galu galā ļoti lēnām, bet tomēr veiksmīgi uzbubinām augšā.

Seko 3 km garš kāpiens pa salīdzinoši platu, bet stāvu ceļu (kopējais kāpums – 900 metri) līdz pašai krātera malai un pēc tam ložņāšana lejup starp akmeņiem līdz sēra atradnēm, kas nakts tumsā deg zilās liesmās. To grūti izstāstīt, nobildēt arī, bet skats ir maģisks. Smaku gan par tādu nevar nosaukt. Ja vējš iegriežas uz mūsu pusi, tad tiekam ieskauti dūmu mākonī, kas kož gan kaklā, gan acīs un uzelpot ļauj tikai pēc brīža.

5d_1

Kad kāpjam ārā no krātera, lēnām aust gaisma un skatam atklājas tirkīzzils skābju ezers. Pasakaino ainavu vēl brīnišķīgāku padara debesis, kas, saulei lecot, iekrāsojas sārtas. Šī viennozīmīgi ir viena no skaistākajām vietām, kur līdz šim būts – ticiet man, jo man ir, ar ko salīdzināt. Varu tikai iekšēji paklanīties mammas Dabas priekšā un censties aizvērt muti, jo žoklis ik pa brīdim atkaras apbrīnā.

5d_3

Indonēzija

Indonēzija

Atpakaļceļā apspriežam vietējos strādniekus, kas mēro šo grūto ceļu kājām divreiz dienā, uz pleciem pārnēsājot 80-90 kg smagus sēra grozus. Fiziski tas ir ļoti smags darbs, taču rētainie pleci ir sīkums, salīdzinot ar skādi, ko dūmi nodara viņu plaušām. Nesēji vidēji dzīvo tikai 40 gadus ilgu mūžu. Un tas viss, lai nopelnītu 11 eiro dienā. Mūsu prātiem tas liekas neizprotami – kāpēc šeit nav uzbūvēta mehanizēta sēra transportēšanas sistēma? Atbilde laikam ir gaužām vienkārša – kamēr ir gana daudz vietējo, kas ir gatavi šeit strādāt, ķīniešu īpašniekiem nav intereses investēt jaunās iekārtās.

5d_7

Kad esam lejā, pabrokastojam un nolemjam, ka gulēšanas vietā labāk kaut ko padarīt, lai labāk pielāgotos laika joslu maiņai. Aizbraucam iepirkt vietējos augļus un padzīvojamies pa pludmali, kur jau atkal esam galvenais apskates objekts – nepārtraukti tiekam fotografēti ar telefoniem, drosmīgākie lūdz nobildēties kopā ar mums, bet daži pat atstiepj kārtīgus lūramrīkus.

5d_11

Indonēzija

Indonēzija

Tā kā mūsu bālās ādas Indonēzijas spēcīgo sauli ilgi nespēj izturēt un mums bail apdegt (tas gan dažam labam izdodas tāpat), nolemjam doties uz rīsu laukiem. Lai pie tiem tiktu, sanāk nedaudz pakāpelēt un pat pārbrist pāri upītei, bet tad beidzot varam uzņemt kārotās bildes rīsu laukos.

Indonēzija IndonēzijaIndonēzija

Apkārt viss tik zaļš, ka acis žilbst! Nilam pēc vairākiem mēģinājumiem tomēr neizdodas tikt pie kārotā kokosrieksta. Nekas, gan jau būs vēl citas iespējas. Sēžot uz zemes kādā ēstuvē zem salmu jumtiņa, paēdam „pusdienvakariņas” un tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai pēc pāris aliņiem un peldes baseinā pa vienam padotos cīņā ar miegu.

5d_22

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.