Uz www.jekaba.lv

Indonēzijas piedzīvojums: 3. diena

Zanda Zariņa, grupu vadītāja
5 min. lasāmviela

Pamostoties izlasu, ka Baiba ar Madaru ap trijiem no rīta atrakstījušas atbildi, ka viss esot labi un viņas jau drīz došoties uz viesnīcu. Pēc brīža vestibilā viens pēc otra uz norunāto tikšanos ierodas pārējie biedri „piedzīvotāji”, bet meiteņu nav.

Dodos klauvēties pie viņu numuriņa durvīm un modināt. Klauvēju, cik nu spēka, bet reakcijas nav. Nodomāju, ka gan jau meitenes pārradušās jautrā prātā un tagad guļ, alkohola cieši iemidzinātas. Tomēr, kad viesnīcas personāls atslēdz numuriņa durvis, top skaidrs, kāpēc neviens nereaģē – mantas ir, meiteņu nav. Ir redzams, ka šajās gultās neviens nav gulējis.

Sākas viegla panika, jo arī sazvanīt pazudušās meitenes neizdodas. Galvā jau uzburu ļaunāko scenāriju, ka, iespējams, dabūsim doties uz lidostu bez viņām, kad beidzot viena no meitenēm paceļ klausuli. Laimīgā kārtā viņas nav tālu no viesnīcas, tikko pasūtījušas brokastis. Pēc garas piedzīvojumu nakts plkst. 5:30 un norunātie „pusseši” vairs nav šķitis viens un tas pats 🙂

Saulei lecot, dodamies uz lidostu visi kopā. Meitenes apsola mums visiem par pēdējās stundas laikā piedzīvoto nervu spriedzi uzsaukt pa dzērienam. Viņas aizvadījušas filmas Hangover cienīgu nakti dāmu versijā – masāžas, „šopings”, jaunas iepazīšanās (Madara ierodas sarkanos bokseru šortos, ko viņām uzdāvinājis kāds šīs profesijas pārstāvis), frizieris (Baiba tikusi pie drediem!) un, protams, ballītes neskaitāmos klubos un bāriņos. Smejos, lai pārbauda, vai kaut kur nav tetovējums, jo tad būtu pilns komplekts.

Kualalumpuras lidostā pusdienojam iestādē ar interesantu nosaukumu – Bumbu Desa. Arī ēdiens ir diezgan interesants, taču ne šī vārda labākajā nozīmē. Dažiem palaimējas un viņi tiek pie tīri ēdamas maltītes, citiem (man tajā skaitā) ne tik ļoti, jo pasūtītās pupiņas izskatās pēc kaltētiem kukaiņiem un garšo pēc suņu barības. Arī Kristiānas gaļas bumbu zupai gaļa labi ja blakus stāvējusi.

Indonēzija

Pēdējais lidojums un beidzot esam sasnieguši galamērķi – Surabaju. Iekāpuši taksometros, ceram, ka mūs aizvedīs uz īsto vietu, jo šajā zemē, ja kāds saka “jā”, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir sapratis tevis teikto. Šķiet, ka vārdi “nē”, “nezinu” un “nesaprotu” viņiem vienkārši neeksistē. Tas mēdz kaitināt, bet ar laiku pierodi un visu pārjautā trīsreiz, cerot, ka trīs indonēziešu “jā” ir ekvivalenti kaut pusei no viena īsta „jā”.

Lidojuma kavēšanās un sastrēgumu dēļ galā esam nonākuši vēlāk nekā plānots, tāpēc uzreiz dodamies uz staciju iegādāt biļetes rītdienas braucienam ar vilcienu. Šis plāns, tāpat kā visi pārējie plāni šai pilsētai, izgāžas, bet par visu pēc kārtas.

Indonēzija

Pie biļešu kases mums tiek pavēstīts, ka tā ir atvērta un ciet vienlaicīgi. Biļetes uz šī vakara vilcienu varot nopirkt, bet uz mums vajadzīgo rītdienas – ne. Mums arī nedod lielas cerības, ka rīt biļetes uz mums vajadzīgo reisu vispār būs pieejamas. Kāds vietējais piedāvā mūs vest ar busu, bet tas ir krietni dārgāk, un braukt ar vilcienu ir daudz patīkamāk, tāpēc nolemjam riskēt un pie biļešu kases atgriezties nākamajā rītā. IndonēzijaNākamie plāna punkti ir samainīt naudu, paēst un tad aizbraukt uz arābu kvartālu, lai ir sajūta, ka esam kaut ko apskatījuši. Arī no visa šī nepiepildās praktiski nekas. Lai gan Surabaja ir otra lielākā Indonēzijas pilsēta, tūristu te praktiski nav, tāpēc atrast valūtas maiņas punktu ir izaicinājums. Beigās tomēr atrodam vienu kādā smalkā viesnīcā, bet maiņas kurss ir slikts un mēs to neizmantojam. Paralēli daudziem sākas problēmas ar Latvijas bankas karšu darbību, jo pa dienu esam veikuši pirkumus Malaizijā, kas no banku puses tiek uzskatīti par netipiskiem darījumiem un kartes tiek bloķētas.

Tā kā sazināšanās ar bankām prasa labu brīdi un ir jau vēls, dodamies misijā sameklēt kādu ēstuvi, kas nebūtu Pizza Hut, KFC vai “Maķītis”, bet arī tas ir bezcerīgi. Kur ēd viņi paši!? Vienīgais izskaidrojums, kas man nāk prātā – musulmaņi, lai lūgtos, ceļas līdz ar saullēktu, līdz ar to arī gulēt iet agrāk un tik vēlu, iespējams, vairs neēd.

Meklējot kādu kaut vai visparastāko ielas ēstuvi, iemaldāmies arī visādos apšaubāmos pilsētas nostūros. Šajā pilsētā nepamet sajūta, ka baltais cilvēks ir kas līdzvērtīgs citplanētietim – mums nepārtraukti tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Kad pamanām vietējo drūzmēšanos upmalā, dodamies turp, jo ceram, ka tur tiek arī ēsts. Taču tur tiek tukšotas tikai glāzes, un mūs pavada ovācijas, smiekli un simtiem vietējo acu pāru. Brīdī, kad kāds nobļaujas: “Welcome to the jungle!”, sasmejamies arī mēs, jo tas diezgan precīzi raksturo mūsu pašsajūtu. Taču pret baltajiem cilvēkiem te tiek izjusta arī liela cieņa, tādēļ, ložņājot pa šādiem nostūriem, ne mirkli nejūtamies apdraudēti.

Beigās izsalkums ņem virsroku – padodamies un ejam ēst uz “Maķīti”, kas strādā arī pēc lielveikalu slēgšanas. Indonēzijas McDonald’s tirgo ne tikai kartupeļus frī, bet arī rīsus, daži ēdieni pieejami asākās versijās un cenas ir zemākas nekā mājās. Es gan tomēr labāk ēstu kādā lētā, nehigiēniskā ceļmalas „lavočkā”.

Tā kā meklējumos esam aizvadījuši pārāk daudz laika un ir jau vēls, atmetam arī ideju doties uz arābu kvartālu. Dodamies uz viesnīcu izgulēties un uzkrāt enerģiju. Ja viss ies pēc plāna, jau rītnakt mēs kāpsim vulkānā, kas nozīmē, ka miegam daudz laika netiks atvēlēts.

Secinājums viens – Lonley Planet ceļveža apgalvojums, ka šī pilsēta nav tūristiem draudzīga un ne ar ko īpašu neizceļas, ir apstiprinājies. Pat tik vienkārša lieta kā ielas šķērsošana te ir uzdevums, kam nepieciešami stipri nervi un veiklas kājas. Tomēr arvien vairāk pārliecinos, ka ceļojumā devušies īstie cilvēki un ar grupu man ir ļoti paveicies. Esam komanda!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.