Uz www.jekaba.lv

Indonēzijas piedzīvojums: 10. diena

Zanda Zariņa, grupu vadītāja
4 min. lasāmviela

Vulkānā kāpēju šoreiz ir mazāk, jo Dace nejūtas labi, Laurai pēc kritiena sāp potīte un celis, bet Nils ar Signi nolemj jau no paša rīta doties atpakaļ uz Kutu, lai mācītos sērfot. Labi, ka mums ir rolleri un, kā par savu sievu saka kāds labs ģimenes draugs, “mēs taču neesam sasaitēti”!

Ceļamies plkst. 3:30 un lecam uz saviem mocīšiem, lai tumsā pa daļējiem bezceļiem pabrauktu pāris kilometrus tuvāk vulkānam. Kāpiens sākumā ir pa meža taku, bet tuvāk virsotnei – pa diezgan stāviem lavas krāvumiem. Tieši pirms saullēkta sasniedzam krātera malu un, lai gan pa brīžam skatu aizēno mākonis, lēnām mums atklājas saulīte un paveras fantastisks skats uz ezeru, jūru un blakus esošajiem vulkāniem gan šajā, gan Lombokas salā. Saullēkti kalnos vienmēr ir tik maģiski, ka visas kāpiena grūtības no atmiņas izgaist acumirklī.

Indonēzija IndonēzijaIndonēzija

 

Brokastīs mums vulkāna tvaikos tiek izcepti banāni un olas, ko notiesājam turpat kalna galā (pēc kāpiena viss liekas tik garšīgs!), un tad gar krātera malu dodamies tālāk uz vulkāna otru pusi. Dažiem šis gājiens ir reāla izkāpšana no komforta zonas, jo taciņa brīžiem ir ļoti šaura, ar stāvām kraujām abās pusēs. Gidi laipni izved mūsu dāmas cauri šai baiļu takai, turēdami tās pie rociņas.

Indonēzija Indonēzija

Šis vulkāns ir bijis diezgan aktīvs – lielāki vai mazāki izvirdumi šeit bijuši vidēji reizi 10 gados. No augšas lūkojoties uz plašajiem ar lavu noklātajiem laukiem, to var lieliski redzēt. Ja tic statistikai un varbūtības teorijai, nākamais izvirdums vairs nav tālu. Labi, ka mūsdienās seismiskā aktivitāte ir gana prognozējama lieta un mums par to nav jāuztraucas, lai gan iztēlē neizbēgami tiek uzburta ainiņa ar karstās lavas izšaušanos no krātera rīkles.

Indonēzija

Nokāpuši lejā, aizrollerējam atpakaļ uz viesnīcu, nomazgājam vulkāna putekļus, paēdam otrās brokastis un dodamies tālāk. Šodien plānā līdz šim garākais pārbrauciens ar rolleri, bet mums iet tīri raiti, jo nu jau visi ir apguvuši braukšanas mākslu, pieraduši pie satiksmes plūsmas un “noteikumiem” (kuri te praktiski neeksistē). Pa ceļam piestājam notestēt slaveno luwak coffee jeb, kā es saku, “kaku kafiju”, kas sarežģītā pārstrādes procesa dēļ ir dārgākā pasaulē – kafijas pupiņas tiek izlasītas no zebiekstveidīgā civetkaķa izkārnījumiem.

Indonēzija Indonēzija Indonēzija

Tālāk dodamies uz Tanah Lot templi, kas atrodas uz klinšu saliņas jūras krastā un ir ļoti skaists, bet līdz ar to arī tūristu un vietējo tirgoņu blīvi apsēsts. Vismaz man šīs cilvēku masas liekas pārāk nospiedošas, lai pilnvērtīgi izbaudītu tempļa burvību, tādēļ, ilgi neuzkavējušies, braucam atpakaļ uz Kutu, lai atdotu savus uzticamos ceļa biedrus – rollerus. Šodien esam nobraukuši teju 100 km un mūsu dibeni to tiešām jūt.

Indonēzija Indonēzija Indonēzija

Vakariņojam kur nu kurais. Mūsu grupiņa veiksmīgi atrod kāda nejauši satikta krieva ieteiktu lētu, bet ļoti labu ēstuvi, kur laimīgi remdējam savu izsalkumu. Daži cilvēki turpat samaina arī naudu un vēlāk atklāj, ka ir apšmaukti. Secinājums – Kutā valūtu ieteicams mainīt tikai bankās un oficiālos maiņas punktos, kur par pakalpojumu izsniedz arī kvīti, jo citi mainītāji darbojas gluži kā burvju mākslinieki – pat ja uz viņu pirkstiem skatās un līdzi skaita trīs cilvēki, viņi tik un tā pamanās kaut ko nožuļīt.

Tomēr Baibai, sakopojot visas dusmas un apbruņojoties ar dakšiņu, izdodas savu naudu atkarot. Drošības nolūkos līdzi pieaicinātie amerikāņu puiši pēc tam nosmej, ka skaidrošanās laikā viņiem brīžiem drīzāk gribējies aizstāvēt krāpnieku, nevis Baibu. Morāle – ar dusmīgām latviešu sievietēm joki mazi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.