Uz www.jekaba.lv

Garšīgā Vjetnama: 4. daļa – Hanoja

Ilze Magdalēna Kļaviņa, grupu vadītāja
6 min. lasāmviela

Ceļos pavisam agri, lai sagaidītu rīta sauli un izkustinātu savu ķermeni svaigajā jūras gaisā. Apkārt ir pilnīgs klusums, kas man liek gavilēt. Patiesi dabīgs miers. Un viegli dzestrais vējiņš liek acīm atvērties bez īpašas piepūles.

Šodien ceļš lēnām vedīs mūs ārā no līča, bet pirms tam vēl jāpaspēj to apskatīt no augšas. Pietauvojamies pie vienas no klinšainajām salām, uz kuras ir iespēja uzkāpt līdz pašai virsotnei. Tikai mazliet piepūles un esmu augšā. Tas ir tā vērts! Gribētos kur apsēsties un pameditēt, tomēr arī citi ceļotāji ir tikpat sajūsmināti par pavērušos skatu un blakus skaļi pauž savu sajūsmu. Ir skaisti, īpaši. Un atkal jau šķiet, ka šajā mazajā virsotnītē ir satikusies visa pasaule. Ceļotāji no dažādām pasaules daļām domā, redz, jūt līdzīgi – skatam pavēries Pasaules Brīnums!

Vjetnama_Hanoja_02

Atpakaļceļā pamanu, ka lejā ved vēl viena taka. Ziņkāres vadīta, dodos lejā pa to un nokļūstu šīs pašas salas otrā pusē. Te, šķiet, ir cita pasaule, kurā vēl nav iezagusies komercija un pērļu pārdevējas, bet topošais tilts, kas ved gar salas malu, liecina, ka pavisam drīz arī te viss notiks. Priecājos, ka varu redzēt vietējos darbībā un vienkārši pastaigāties gar krastu.

Vēl tikai mirklis, jūrā iemērktas kājas un mēs lēnām kuģojam prom. Laimīgi, saules apspīdēti gardēži uz borta.

Iebraucot Hanojā, ir mazliet grūti pārslēgties no redzētā dabas skaistuma. Taču dodos apgaitā pa pilsētu un man iepatīkas arvien vairāk un vairāk. Interesants Āzijas un Francijas krustojums – ielās ir dzīvība, ik pa laikam pavīd fantastiska franču arhitektūra, mazas ielas, kurās ietur maltīti daudzi vietējie, mijas ar lieliem bulvāriem. Šie bulvāri ved uz Hošimina mauzoleju.

Vjetnama_Hanoja_04

Mauzolejs ir liels, bravurīgs, pelēks, spēcīgs. Ar maziem, baltiem sargiem – tas kontrastam, lai varonis mūžam būtu varens. Protams, tā ir tikai mana interpretācija un manas sajūtas. 

Vjetnama_Hanoja_03

Katru gadu Hošimina līķi ved uz Maskavu, lai to iebalzamētu no jauna – pašiem vjetnamiešiem nav tādas tehnoloģijas. Varonis tiešām ir dzīvs, un tauta ar viņu ļoti lepojas. Un lepojas arī ar PSRS kā ar saviem lielajiem draugiem. Kaut neviens par to daudz negrib runāt, te joprojām ir tikai viena partija – komunistiskā.

Vakara noslēdzošā daļa tiek pavadīta rikšās. Kur citur, ja ne šeit?! Braucam pa vienam, lai atvieglotu pedāļu minēju darbu. Neskatoties uz to, ka vidējais rikšas vadītājs ir vīrs gados ar izteikti kārnu miesas būvi, viņu spēks ir milzīgs. Dienā katrs “rikšotājs” nobrauc aptuveni 80 kilometrus un par to saņem vidēji 10 ASV dolārus. Ņemot vērā vietējās cenas, tas ir diezgan daudz. Bet darbs noteikti nav viegls. Man trāpījies tieši tāds “rikšotājs” – pavecs, kalsns, strādīgs un ļoti smaidīgs; šis ik pa laikam kaut ko pasaka un pasmejas, man tikai atliek uzsmaidīt viņam pretī.

Vjetnama_Hanoja_06

Vēl tikai maza pastaiga pa vecpilsētas ielām, kurās kūsāt kūsā dzīvība, skraida žurkas un knosās tirgotāji, smaržo pēc Pho zupas un alus. Man žēl, ka rīt jau jādodas prom, bet ir pienācis laiks baudīt sauli un jūru.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.