Uz www.jekaba.lv

Garšīgā Vjetnama: 1. daļa – Mekongas delta

Ilze Magdalēna Kļaviņa, grupu vadītāja
4 min. lasāmviela

24 stundas pavadītas ceļā un esmu Saigonā jeb Hošiminā. 1976. gadā, gadu pēc kara beigām, nopostīto Vjetnamas pilsētu Saigonu sadalīja rajonos un pārdēvēja par Hošiminu – par godu tautas varonim, komunistam un sava veida revolucionāram, kurš iedegās par vjetnamiešu atbrīvošanu no francūžiem. Kaut arī Vjetnamā Hošimins ir liels tautas varonis, mans stāsts nebūs par to.

– “Tiešām esmu Āzijā?” – svaigais gaiss un salīdzinoši klusās ielas mani pārsteidz nesagatavotu, bet tas ir patīkami. Šķiet, biju gaidījusi milzīgu smoga mākoni un traku motociklu signalizēšanu. Signālus dzirdu, bet tie nebūt nav tik skaļi, kā biju iedomājusies. Ķermeni, savukārt, apņem vasarīgs siltums. Vietējie iedzīvotāji gan ir redzami arī ziemas jakās, jo šobrīd te, lai arī ārā ir +28 grādi, ir ziema.

Šodien mans ceļš ved uz Mekongas deltu, caur čūsku fermu. Nevarētu teikt, ka čūsku fermas apmeklējums ir patīkams. Redzot, kā čūskas burtiski mudž vienuviet, kļūst visai neomulīgi, un fotogrāfiskās liecības par kobru kodumu sekām nemaz nekārdina sastapt kādu no tām savvaļā. Šī eksotika ir interesanta, bet ir tik labi apzināties, ka Latvijas daba no tās ir pasargāta.

Vjetnama_04

Vjetnama_03

Vjetnama_20

Zaļš ūdens un daudzi mazi kuģīši ar uzzīmētām acīm, kas atbaida laupītājus. Pusstundu ilgs kuģojums un pēkšņi esmu džungļos. Ik pa brīdim ir redzamas zvejnieku būdiņas, kas izskatās kā galīgi grausti, bet ainava tik un tā ir visnotaļ aizraujoša. Šķiet, katrs pagrieziens paver arvien jaunus apvāršņus.

Vjetnama_05

Mēs lēnām peldam uz priekšu, līdz nonākam upes “sastrēgumā” – jā, neesam vienīgie Mekongas deltas kuģotāji. Esam atbraukuši līdz mazai salai, kur mūs cienā ar tēju un augļiem. Baudot šīs brīnišķīgas dabas veltes, mani nepamet doma, ka tās garšo kā īpaši. Izrādās, šī sala ir pazīstama ar savām savvaļas bitēm, tāpēc tēja ir īpaši garšīga – tai pievienotais medus ir izcilas kvalitātes.

Vjetnama_06

Turpinot kuģot tālāk, mani pamazām pamet sajūta, ka esam uz upes. Kaut atrodos laivā un ainava arī neliek par to šaubīties, šaurais tunelis, kas paveras skatam, mani aizved tālu prom. No lielākās laivas pārsēžamies mazākā, ko vada maza vjetnamiete. Šī trauslā sieviete, kuras liktenis, manuprāt, nav no vieglākajiem, smaida gan ar lūpām, gan acīm un šķiet, ka viņa ir absolūtā harmonijā ar sevi. Jā, laikam jau viss ir tieši tik viegli vai grūti, kā to uztver.

Vjetnama_07

Vjetnama_08

Izbraucot cauri šaurajam tunelim, atkal nonākam pie kādas salas. Salīdzinot ar iepriekšējo salu, te jau ir cita realitāte. Jūtos kā nokļuvusi uz lauku ceļa kādā citā gadsimtā, jo vietējie iedzīvotāji pārvietojas ar rikšās iejūgtiem mūļiem. Un tas viss notiek zaļās dabas apskāvienos.

Vjetnama_09

Vjetnama_10

Šeit mūsu ceļš ved līdz saldumu ražotnei. Pieļauju, ka rietumniekiem fakts, ka saldumu ražotne atrodas Mekongas upes vidū uz salas, var šķist ļoti īpatns. Taču cilvēki tur tiešām dzīvo un viņiem ir sava rutīna, savs ikdienas ritms. Saldumi, pagatavoti no kokosa piena un cukura, ir ļoti savdabīgi – sāļas un saldas garšas apvienojums. Man garšo.

Vjetnama_11

Laiks skrien nemanot. Kuģojam tālāk uz mūsu pusdienu vietu. Kaut pulkstenis jau rāda krietni pāri pusdienlaikam, līdzšinējais skaistums un miers ir pārņēmis prātu un, tikai piestājot pie restorāna ieejas, kas arī atrodas uz salas, sāku just vieglu izsalkumu.

Mmmm… Vjetnamas baudīšana caur ēdienu. Tas ir debešķīgs – svaigs, krāsains, sabalansēts, ļoti dažāds un tīrs. Svaigas zivis, kas kopā ar dārzeņiem ietītas rīsu papīrā – it kā ļoti vienkārši, bet katrs produkts runā par sevi, ļaujot iedziļināties tā raksturīgajā garšā un liekot manām garšās kārpiņām gavilēt. Man ir maza nojauta, ka šis būs garšu ceļojums!

Vjetnama_12

Vjetnama_13

Vjetnama_14

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.