Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Fruitopia sala

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Atradām savu noslēpumaini fascinējošo salu, kuras nosaukumu tie, kas tur pabijuši, atklāj negribīgi – gluži kā filmā “Pludmale”. Varu tikai teikt, ka daži šo salu pazīst pēc vārda Ko Fruitopia.

Ieradāmies uz savu galvu, gluži nejauši, meklējot ko pēc iespējas nepieradušu pie tūristiem. Uz sauszemes gan izkāpām ar vāciešu pāri, kuri stāstīja par rezervētu bungalo par 1800 batiem (~47,5 eiro) par nakti. Mēs nakstmājām parasti atvēlam 4-5 reizes mazāk. Tas lika nedaudz aizdomāties par salas izvēles trāpīgumu.

Taizeme_012

Tūlītēji izīrējām mocīti un braucām lūkoties daudz lētāku palikšanu, nekā bija atraduši sastaptie baltākie no visbaltākajiem vāciešiem. Apskatījām pirmo un nolēmām divas naktis tur padzīvoties.

Taizeme_015

Taizeme_013

Kaimiņi šķita nelaipni un ne visai draudzīgi. Pārīši, kas nebija noskaņoti uz runāšanos. Cilvēki, kas pirka dārgas tūres un čupojās tikai savā starpā. Turklāt trāpījām ēstuvē, kur laipnais tajietis par mūsu ierastajām vakariņām noplēsa trīskārtēju samaksu. Vakarā spriedām, ka mūsu pirmā apmeklētā sala bija kā pirmā mīlestība – to neaizmirst, savukārt šī – daudz stīvāka, ne tik skaista un visādi citādi sliktāka. Taču slinkā garastāvokļa dēļ nolēmām atrastajā bungalo uzkavēties abas naktis.

Taizeme_009

Lieliskajai Taizemei nepiestāvošās skumjas izbeidzās brīdī, kad nebēdnīgi braucām gar veikalu, kur ārā pie galdiem bija satupuši citi ceļotāji. Vecākais no viņiem mums tik draudzīgi uzsauca: “Come, have a beer!” ka nevarējām atteikt. Sākām runāties. Uzzinājām, ka liela daļa ir iepazinušies tieši šeit un atgriežas te katru gadu. Mazajai salai Andamanu jūrā piemīt tāds šarms, ka par labākajiem draugiem te kļuvuši franču pavārs/mūziķis, šveices mafijas biedrs un pilna laika ceļotājs no Lielbritānijas. Visi kungi gados.

Taizeme_004

Jau nākamajā dienā pārvācāmies uz viņu bungalo vietu – par 5 eiro par nakti perfektā vietā, perfektā kompānijā. Acumirklī apjautām Ko Fruitopia patieso auru. Anglis Ričards teica: “Šī vieta nav kuram katram – jāzina, kam to ieteikt, tāpēc no lielās masas to turam noslēpumā. Jūs izskatījāties jauki un piemēroti, tāpēc uzaicināju uz aliņu.” Ļoti patīkams cilvēks, tāpat kā viņa tautietis Džeimss, vācietis Johannes ar draudzeni Luizu, francūzis Žans Batists, šveiciešu sēņu vīrs Larijs un daudzi citi satiktie. Visi ik dienu pulcējās pie vietējā veikaliņa, kur saimniekoja tikpat patīkama taizemiete.

Taizeme_002

Taizeme_008

Taizeme_010

Taizeme_007

Saskaņā ar pareizo dienaskārtības recepti dienas tur jāvada pagalam laiski. Jānopeldas, jāpaēd, jāpavizinās ar mocīti, jāiedzer aliņš, bet vakars jāpavada draugu lokā ap ugunskuru pludmalē. Neiztrūkstošs ir arī ikrīta rituāls jūras krastā vērot tuvojošās laivas ar atbraucējiem un pamāt aizbraucējiem.

Taizeme_014

Kāda no dienām vienam no mums gan izvērtās pat pārāk slābana. Elīnai piemetās īpatnējas vēdera sajūtas. Pusi dienas viņa gulēja, dzerot ūdeni jau pieminētajā veikalā, kur saimniece bija uzriktējusi viņai guļvietu pie ventilatora. Es tikmēr turpat pie galdiem tērzēju ar ceļotājiem, ik pa laikam apraugot savu slimnieku – līdz brīdim, kad kāds vietējais mani ierunāja futbola komandā.

Futbola spēle notika turpat aiz sētas, savā starpā sacentās divas salas. Pasākums bija nopietns – 11 pret 11, komentētājs pie mikrofona un līnijtiesneši laukumā. Viss kā nākas. Mugurā kā nebūt uzstūķēju formu, bet apavu vietā nācās izlīdzēties ar diviem zeķu pāriem – komandas biedri par tik lielu kājas izmēru pat nebija dzirdējuši.

Lai arī kā, mana komanda, Ko Fruitopia, uzvarēja ar 3:1. Latvietis vienus ar’ “iebakstīja”! Fani un pretinieku komanda nāca bildēties, pa mikrofonu vairākkārt dzirdēju izskanam “Latvija” un “Nauris”. Komandas biedri slavēja manas ļoti ierūsējušās futbolspēles prasmes, kas gan bija pilnīgi pietiekamas, lai sacīkstētos ar vietējiem meistariem. Pēc lielā notikuma dāvanā saņēmu komandas formu un uzaicinājumu uz ballīti par godu uzvarai. Elīnas veselības labad gan izvēlējāmies mierīgāku vakaru ugunskura priekšā pie saviem bungalo.

Taizeme_016

Negaidītā Elīnas vārguma epizode lika mums uzkavēties uz salas vienu dienu ilgāk nekā plānots, taču visam laikam ir savs iemesls. Pēdējā vakarā tērzējām ar patīkamajiem cilvēkiem, dzerot vietējo rumu ar nevietējo kolu. Protams, pie ugunskura pludmales smiltīs. Džeimss ierosināja nakts peldi, piesolot, ka parādīs mums ko neparastu. Neviens nebija īpaši jāpierunā, nakts melnumā devāmies nelielā pastaigā gar jūru un tad lēcām ūdenī.

Un te nu arī bija Džeimsa solītais pārsteigums – jūra bija sīka, spīdīga planktona pilna. Vajadzēja tikai sakustināt ūdeni un tas iemirdzējās – jebkurš mūsu ķermeņu manevrs radīja tūkstošiem gaismiņu ap mūsu rokām, kājām, it visu. Zem ūdens ienirušie izskatījās kā izgaismoti tēli no supervaroņu filmām. Siltajā ūdenī pavadījām vismaz stundu. Kustējos bez apstājas un tā arī nenoticēju, ka tas notiek pa īstam.

Taizeme_006

Cilvēki ir tie, kas vietas padara patīkamas un neaizmirstamas. Mums palaimējās, ka Ko Fruitopia nonācām kompānijā, kas pelnījusi lielas uzslavas un pateicību par kopā pavadīto laiku. Tagad gan dodamies uz džungļiem Borneo salā Malaizijā.

Taizeme_003

Taizeme_011

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.