Uz www.jekaba.lv

Dāsnā Gruzija (un Armēnija) – 11. daļa

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
4 min. lasāmviela

Dienas programmā rakstīts, ka nogaršosim slavenos Sevana ezera vēžus. Nu ko, ja jau rakstīts, tad jāizpilda! Dodamies vēžu meklējumos, kas vakarpusē nemaz nav viegls uzdevums. Pēc ilgstošiem meklējumiem atrodam veikaliņu, kurā atrodam kāroto, cena atkarīga no vēžu lieluma. Pārsteidz tas, ka tiek ķerti arī pavisam mazi vēzīši un vēžu mammītes ar visiem ikriem.

Ceļmalā, kas iet gar Sevana ezeru, ir pilns ar mazām bodītēm, kurās var nopirkt zivis un vēžus. Oficiāli ir liegts ķert noteikta lieluma un sugas zivis, taču no žesta, kad pārdevēji plāta rokas kā makšķernieki, kas rāda noķertās zivs lielumu, noprotam, ka šeit var dabūt arī “neatļautās” zivis.

Armenija_001

Nolemjam, ka katrs no mums apēdīs piecus vēžus. Kamēr vēži tiek skaitīti, degustācijai nopērku žāvētu foreli – vietējais alus un forele ir lieliska uzkoda pirms kārotajām vakariņām. Kad pirkums veikts, braucam uz kempingu. Izklausās aizdomīgi, jo kempings parasti asociējas ar kopīgu dušu, lielu teritoriju un mazu, mazu istabiņu. Tādēļ liels ir mūsu pārsteigums, kad mums tiek iedalīts divstāvīgs numurs ar vairākām guļamistabām otrajā stāvā un lielu viesistabu pirmajā – un ne jau šis viens numurs uz visiem, bet gan katram savs. Turklāt tas viss – Sevana krastā!

Prieku gan mazliet aizēno stiprais lietus. Līst kā pa Jāņiem un vēl mazliet. Braucam vakariņās, kur galds tiek klāts tikai mūsu grupai – vienkārši, bet garšīgi. Sagaidām arī savus vēžus. Acis lielas – liekas, ka nu tikai būs, nu tikai ēdīs, taču esam mazliet pārvērtējuši savu apetīti. Manuprāt, vēži ir par sālītu, nejūt garšu un tajā brīdī liekas, ka pieci vēži katram ir stipri par daudz. Latviešus traumē arī tas, ka praktiski visi vēži ir ar ikriņiem. Armēņi vēl nedomā par to, ka vēži būtu jāsaglabā arī nākamajām paaudzēm.

Armenija_002

Rīts mūs lutina, pamostamies un saulīte jau spīd spoži. Izmantojam izdevību un taisām fotosesiju Sevana ezera krastā. Pēc brokastīm braucam aplūkot Sevanavanka klosteri, kas atrodas uzkalniņā, pussalā. Pirmsākumos klosteris bija uz salas, taču pēc Staļina izdotās pavēles ezeru sāka nosusināt un līmenis kritās par 20 metriem, līdz ar to tagad pie klostera var tikt arī pa sauszemi. Paši armēņi tagad atzīst, ka Sevana nosusināšanai bijušas traģiskas sekas – mainījusies flora un fauna. Vairākas upītes ezeru gan papildina, taču tas nenotiek tik strauji, kā būtu vajadzīgs. Lai vai kā, klosteris atstāj uz mums neizdzēšamu iespaidu. Top skaistas bildes uz ezera un klostera fona un tad, sasmēlušies enerģiju, dodamies lejā un atpakaļ uz Gruzijas pusi.

Armenija_004

Ceļš uz Tbilisi paiet ātri un man ir sajūta, ka atgriežos mājas – ka drīz tikšos ar ierasto šoferīti un mūsu gidi un viss ieies vecajās sliedēs. Kad jau esam atgriezušies Gruzijā, aprunājos ar grupas biedriem un arī viņiem ir sajūta, ka Gruzija ir kā mājas, kurās atgriežamies pēc komandējuma uz Armēniju.

Armēnija ir valsts, kura vēl tikai mācās tūrismu. Armēņiem grūti saprast, kāpēc ciemiņiem interesantāk aiziet uz lavaša vai dolmas izgatavošanas meistarklasi, nevis vēl vienu stundu pavadīt kādā no baznīcām vai klosteriem. Ēdiena gatavošana taču esot tik ikdienišķa un nekā interesanta tajā neesot! Gan jau ar laiku arī viņi sapratīs, ka svešas zemes vislabāk var izjust tieši caur šiem it kā mazsvarīgiem nieciņiem, kamēr baznīcas vēsturi var izlasīt internetā vai grāmatā.

Interesanti ir arī tas, ka armēņi par gruzīniem stāsta tās pašas anekdotes, ko gruzīni par armēņiem, tikai anekdošu varoņi katrā valstī ir otras valsts iedzīvotāji. Piemēram, vai jūs zināt, kāpēc Armēnijai nav savas basketbola komandas? Neviens armēnis nekad nemetīs savu bumbu svešā grozā.

Kopumā iespaids par valsti ir labs, paliek vēlme vēl kādu reizi uz Armēniju aizbraukt uz ilgāku laiku, jo trīs dienās, no kurām gandrīz vesela diena paiet ceļā, nevar pagūt apskatīt pietiekami daudz. Uz tikšanos, Armēnija!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.