Uz www.jekaba.lv

Dāsnā Gruzija – 4. daļa

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
2 min. lasāmviela

Piedzīvojumi un pārsteigumi turpinās pie Kahetijas vīndara Georga, kuram palīdzam vākt vīnogas. Tas gan vairāk ir plezīrs nekā nopietna strādāšana, jo nopietnam vīnam visas vīnogas ir jānovāc vienā dienā, bet mēs pagūstam pielasīt vien mazu piekabīti.

Pēc ražas vākšanas dodamies uz Georga mājām, kur brīvprātīgie spiež vīnogu sulu pēc senajām tradīcijām – zābaki kājās un uz priekšu! Nogaršojam. Ir laba, kā jau pašu rokām jeb, pareizāk sakot, kājām taisīta. Drošākie ieliek krāsnī cepties mazo, saldo maizīti – lai pieliktu maizīti pie krāsns sienas, tajā jāieliecas labi tālu iekšā.

Pēc laiciņa saimnieks aicina pie galda. Kā jau ierasts, galds ir bagātīgi klāts – pagaršojam hinkaļus (lielus pelmeņus), Kahetijas šašliku un visādus citus labumus. Puišiem ir, ko turēt, jo saimnieks teju ik pēc minūtes saka tostu. Turklāt tosti tiek pavadīti ar visādām izdarībām – vīna dzeršanu no dakstiņa, no divām glāzēm, tad uz tubrālību, tad par tautu draudzību. Labi, ka dāmām tiek tikai tubrālības tosti un bučas.

Gruzija_002

Šoreiz man blakus sēž šoferītis Dato un nekādas lielās sarunas mums nevedas, jo gruzīni parasti pirms sirds atvēršanas kārtīgi “noskenē” savus sarunu biedrus. Laikam gan tomēr izpelnos labu vērtējumu, jo tiklīdz pagriežu galvu uz otra blakussēdētāja pusi, tā nez no kurienes manā šķīvī parādās kāds tomāts vai gurķis, vai hačapuri gabaliņš. No sākuma varonīgi cīnos, jo mājās taču iemācīts, ka jāapēd viss, kas uz šķīvja. Gruzijā gan tas nav iespējams, vismaz ne tad, ja blakus sēž Dato. Pie tā arī paliekam – viņš visu laiku kaut ko uzliek, es savukārt radu iespaidu, ka ēdu, kaut patiesībā ap ēdienu tikai knibinos.

Neliela atkāpe. Savā trešajā braucienā uz Gruziju beidzot biju sapratusi, ka cīnīties par to, lai manā šķīvī neparādās ēdiens, ko neesmu paņēmusi pati, ir bezcerīgi. Ļāvu savam draugam rūpēties par mani un manu ēdienu izvēli, jo biju atskārtusi, ka Gruzijā kaut ko atstāt uz šķīvja nav nekas nepieklājīgs un ja tu sēdi blakus gruzīnam, tā ir normāla parādība, ka ēdiens tavā šķīvī ir ar tikpat lielu kaudzīti kā kopējā traukā.

Laimīgi, apmierināti ar dzīvi dodamies uz viesnīcu. Tā kā mūsu pusdienas ievilkās līdz pat sešiem vakarā, par vakariņām neviens negrib vairs neko dzirdēt. Aizejam vien uz blakus veikaliņu pēc “Borjomi” minerālīša, lai veicinātu gremošanu.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.