Uz www.jekaba.lv

Dāsnā Gruzija – 16. daļa (noslēgums)

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
4 min. lasāmviela

Kā jau pēdējās dienās ierasts, no rīta līst lietus, taču, tuvojoties mūsu galamērķim, sāk spīdēt saule. Anaklijas pludmalē jau ir pavisam saulains, noķeram mazliet pigmentu.

Saakašvili bija laba doma Anaklijā izveidot kaut ko līdzīgi Batumi kūrortam – ar platām promenādēm, labiekārtotu pludmali, skaistām viesnīcām. Taču, kā jau tas nereti gadās, nākamais prezidents neturpina iepriekšējā plānus – visu apstādina, nojauc vai aizver ciet un sāk pats savus darbus. Tā nu Anaklijā ir apdrupusi promenāde, pāris lielas viesnīcas un daži mazi veikaliņi. Ir arī zīme, uz kuras skaidrā latviešu valodā ir rakstīts “Jūrmalas bulvāris”. To ieraugot, esam tik ļoti apmulsuši, ka pat neiedomājamies nofotografēt.

Kutaisi iekārtojamies jau ierastajā viesnīcā un arī vakariņa paredzētas pie jau pazīstamā zemnieka Kobes – šoreiz gan iekštelpās, jo ārā saule mijas ar lietu un izmirkt ēšanas laikā negribas. Kobe sacep gardu šašliku un gruzīnu viesmīlība atkal līst pāri malām. Saimniece visu laiku papildina ēdienu traukus. Šoreiz vislielāko piekrišanu izpelnās Megijas gatavotie baklažāni ar riekstiem – garšīgākie, kādi ēsti visa ceļojuma laikā.

Kobe, savukārt, uzņēmies tamadas pienākumus. Viņš runā tik ātri, ka mūsu gide Dali knapi spēj tulkot tam līdzi. Tosti par Dievu, mīlestību, ģimeni. Tad Kobe izdomā, ka jāsadzer tubrālībās ar mūsu jaukajām dāmām. Skatos, kā glāzes tiek iztukšotas, un priecājos, ka viņš aizmirsis par mani.

Gruzija_007

Pēc brīža ieklausos nākamajā Kobes tostā un, lai arī ne vārda nesaprotu, bet ar sesto prātu tomēr uztveru, ka tiek runāts par mani. Vēl daži vārdi, Kobe mani cieši uzlūko un apņēmīgā gaitā soļo uz manu pusi. Laimīga, ka mana glāze ir praktiski tukša, sagatavojos uz tubrālības tostu. Bet ka tik ne tā! Pie gruzīniem tosts ar tukšu glāzi – tas nav iespējams, tas ir aizvainojums saimniekam.

Mana glāze tiek piepildīta līdz pašām maliņām un Kobe pabeidz savu tostu, sakot, ka uzskata mani par savas ģimenes draugu, jo esmu viņa mājā jau trešo reizi, katru reizi ar jaukiem cilvēkiem, un ka viņš un viņa ģimene cer, ka arī turpmāk ciemošos pie viņa. Elkoņi sakrustoti, dzeram vīnu. Kobe gluži kā profesionālis iztukšo kausu vienā elpas vilcienā, man tik ātri neiet, taču vairākos piegājienos arī es izdzeru savu glāzi tukšu. Tālāk seko parastais trīs buču rituāls, saskaroties ar vaigiem.

Un tad jau mazie bērneļi rausta tēti, ka pietiek teikt tostus, jāsāk dejot. Mūzika skan un jaunie džigiti laižas deju solī. Kādu laiku pariņķojuši, viņi uzlūdz uz deju arī mūsu dāmas, kas ar prieku piekrīt – tādiem džentelmeņiem atteikt nevar. Dejas un vakars ir izdevušies!

Nākamās dienas rīta stunda tiek pavadīta Kutaisi tirgū, garšojot sierus, čurčellas, riekstus un pērkot garšvielas. Smaržojoši un apmierināti ar pirkumiem, dodamies jau uz Kazbeka pusi.

Gruzija_002

Ceļš ir patāls. Apmeklējam Ananuri cietoksni, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Žinvali ūdenskrātuvi, un tālāk jau atkal kalnu serpentīns.

Gruzija_003

Rīts sveic ar miglu. Kazbeku no Diānas viesu mājas pagalma redzēt nevar, braucam ar džipiem un Gergeti baznīcu. Ceļš labs, jo Gruzijas Mīlestības dienā baznīcā dievkalpojumu vadīja visas Gruzijas Patriarhs un šai vizītei ceļš savests kārtībā (cik nu to uz kalna var izdarīt). Migla bieza un smaga, pat baznīcu nevar redzēt, kur nu vēl kalna virsotni. Taču Kazbeks par mums apžēlojas un tad, kad esam jau lejā, uz mirkli parādās starp mākoņiem.

Gruzija_004

Gruzija_005

Savas pēdējās vakariņas Gruzijā ieturam restorānā “Kalanda”, kur saklāts galds visai mūsu grupai. Tā kā esam pirmie, ieņemam labākās vietas, un drīz jau mums pievienojas arī mūsu brašie kāpēji un kāpējās, ar kuriem šķīrāmies lidostā.

Vakars paiet brīnišķīgā gaisotnē. Mūsu lieliskie partneri sagatavojuši aģentūras direktoram un Kazbeka turiādes idejas autoram Uldim Alksnim pārsteigumu. Tā kā viņam 13. jūlijā apritēja 70 gadi, sveicēji pasniedz viņam torti ar skaistu bildi – Latvijas un Gruzijas karogi uz Kazbeka fona. Nodziedam “Daudz baltu dieniņu”. Skan labi un Uldis ir patiesi aizkustināts.

Gruzija_006

Tālāk vakars, kā jau ierasts, turpinās ar dažādu novadu dejām un tad jau arī paši laižamies deju solī. Tie ziemeļnieciskie un vēsie latvieši karstajā Gruzijā nemaz tik vēsi nav! Dejas raisās raiti un nevilšus attopamies, ka no visu valstu viesiem uz deju plača esam palikuši pēdējie, pārējie jau sen devušies gulēt. Apsarga draudīgā sejas izteiksme liek mums atcerēties, ka pēc pāris stundām jau jādodas uz lidostu un ir laiks atpūtai. Kārtējais skaistais un sirsnīgais brauciens ir noslēdzies. Domāju, ka Gruzija ir tā vieta, uz kuru var atgriezties vēl un vēl, un vēl.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.