Uz www.jekaba.lv

Dāsnā Gruzija – 14. daļa

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
5 min. lasāmviela

Kutaisi viesnīcā esam vēlu. Saimnieks saklājis bagātīgu galdu, bet mēs spējam vien iedzert ūdeni un paknakstīties ap arbūzu. Sarunāju, ka visu ēdiena pārbagātību pārceļam uz brokastīm, bet arī brokastīs visu nevaram apēst, tādēļ daļu no gardumiem paņemam līdzi ceļam. Latvieši gan savā kautrīgumā saka, ka neko nevajagot, iztikšot tāpat, taču no pieredzes zinu, ka ēst noteikti gribēsies un siers ar lavašu tad būs tieši laikā.

Pēc brokastīm dodamies garākā pārbraucienā uz Mestiju, kas atrodas Svanetijā – mūsu galamērķī. Vēlo esot Kutaisi, sāk līt lietus, kas pavada mūs visu ceļu līdz pat Mestijai.

Zugdidi pilsētā apstājamies pie tirgus, lai nopirktu augļus, jo kalnos to nebūs. Tirgus ir kolorīts – augļiem un dārzeņiem blakus mačalkas un citi saimniecības sīkumi. Kaut kur nosmaržo garšvielas, taču tās mēs pirksim vēlāk, lai nav jāpārvadā lieks smagums līdzi.

Gruzija_009

Gruzija_008

Kamēr gaidām grupas biedrus atgriežamies autobusā, par mums jeb precīzāk – par Dato busu – sāk izrādīt interesi vietējie vīri. Tāds brīnums še nav redzēts, ir jāapskata viss – gan riepas, gan logi, gan salons. Pats busiņa saimnieks staigā apkārt lepns kā pāvs. Buss pieder Dato, nevis ir izīrēts, un tas Gruzijā skaitās ļoti smalki. Viņš šajā autobusā ielicis ne tikai līdzekļus, bet arī savu sirdi, to var just.

Ceļš uz Mestiju ir elpu aizraujošs kalnu serpentīns. Laiku pa laikam uz tā ir akmeņi, kas stiprā lietus dēļ no ceļmalu klintīm novēlušies uz brauktuves, taču tos pamanāmies apbraukt un lēnu garu tiekam līdz viesu mājai.

Saimniece pasniedz mums vakariņas uz verandas ar skaistu skatu uz kalniem un kalnu upi. Uz galda tiek likti mums jau ierastie ēdieni – hačapuri, tomāti, baklažāni ar riekstiem, gaļa. Jaunums ir kubdari – pīrāgs, kura īsto garšu var izbaudīt tikai Svanetijā, jo tas ir šī reģiona nacionālais ēdiens. Šim pīrāgam gaļa smalkos gabaliņos tiek sakapāta ar nazi, nevis samalta. Mums pasniegtajos pīrāgos ir liellopa gaļa, taču tikpat labi tā varētu būt arī lāča gaļa. Kā vēlāk mums pastāstīja viens vietējais vīrs – reiz esot nomedīts trekns vilks, tad nu ēduši arī to. Kalnos cilvēki nav izvēlīgi un priecājas par visām dabas veltēm.

Vakars tiek pavadīts jautrās sarunās. Dato mums atkal ir tamada (vakara vadītājs) un, lai arī mēs tostu secību jau zinām no galvas, nevienam nav iebildumu, jo zinām, ka tie tiek teikti no sirds.

Nākamais rīts sagaida ar sauli. Esmu piecēlusies krietni par agru, aizeju uz terasi un vientulībā izbaudu saules un mākoņu rotaļas virs kalniem. Enguri kalnu upe skan nomierinoši – skatoties uz to, saproti, cik mazs dabas priekšā ir cilvēks. Pēc iepriekšējās dienas lielā lietus upe mutuļo un šalc pavisam nopietni.

Drīz dodamies ceļā uz Ušguli, UNESCO mantojuma sarakstā iekļauto ciematu, kas atrodas divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa. Ziema tur ilgst astoņus mēnešus gadā. Svanetija ir slavena arī ar saviem torņiem, kuros nemieru laikos slēpās iedzīvotāji, bet nu tiek glabāts siens mājlopiem. Ušguli ir saglabājies cietoksnis ar vairākiem torņiem.

Gruzija_004

Tā kā pēc stiprā lietus ceļi ir izdangāti un dubļaini, ceļš līdz ciematam aizņem gandrīz četras stundas. Kad beidzot esam klāt pie senās baznīcas, kas atrodas kalna galā, no tās paveras brīnišķīgs skats uz visiem apkārtnes apdzīvotajiem punktiem.

Gruzija_003

Dodamies nelielā pastaigā uz vietējo muzeju, kurā glabājas senlietas. Smalka tantiņa gados atver mums durvis uz torni, kurā iekārtots muzejs. Izrādās, tas ir viņas dzimtas īpašums – tā esot bijusi gana turīga, jo varējusi atļauties divus torņus. Padomju gados gan viss atņemts un senās lietas izmestas kā nevienam nevajadzīgi krāmi. Kaut ko gan tantukam un viņas ģimenei ir izdevies saglābt un tas nu glabājas muzejā – 11.gs. krēsls, uz kura sēdējis saimes vecākais; šūpulītis, kurā uz sausa siena gulējuši bēbīši… Dzīve kalnos nav bijusi no tām vieglākajām.

Gruzija_005

Gruzija_002

Lauki še atrodas uz kalnu nogāzēm, visi rūpīgi apkopti un sakārtoti, ko gan nevarētu teikt par teritoriju pie mājām – nātres līdz viduklim, nomestas un saplēstas lietas. Mums tik ierasto puķu dobju praktiski nav. Droši vien, ja visu dienu esi noņēmies pa lauku uz slīpas nogāzes, bet, pārnākot mājās, vēl ir jāapkopj mājlopi, nātres pie mājas nav prioritāte, par ko domāt pēc smagās darba dienas.

Gruzija_006

Paši svāni ir gari un kalsni, izturīgi, kā jau kalnieši. Viņi ir lepni – ja gribi pieņem mani, kāds esmu, ja nē, es iztikšu bez tavas draudzības. Taču tā ir tikai ārējā čaula, ja esi ticis tai cauri, izrādās, ka patiesībā viņi ir sirsnīgi un ļoti kautrīgi cilvēki.

Gruzija_007

Vakariņas, kā jau ierasts, ir garšīgas un sātīgas. Pirms tām pirmo reizi brauciena laikā dzirdu grupas biedrus sakām, ka gribot ēst. Iepriekš tik teica, ka visa esot stipri par daudz. Bet tā nu pie tiem gruzīniem ir – galds allaž lūst no ēdienu pārbagātības, jo ja viss tiek apēsts, tad tas skaitās negods – tad saimniece bijusi skopa un par maz ēdiena sagatavojusi.

Beidzot sagriežam arī arbūzu, kas ceļo kopā ar mums jau no Kutaisi. Garšīgs bezgala. Ēsts ir labi, tāpēc dodamies vakara pastaigā uz centrālo laukumu, kur atrodas kafejnīca “Laila”. Tajā vakaros ar savām dziesmām uzstājas svānu puiši. Iespraucamies pārpildītajā kafejnīcā un brīnumainā kārtā tiekam pie galdiņa tieši pa vidu. Vietējais vīns ir garšīgs, cena pieņemama. Pie tukša galda sēdēt nevar – nesapratīs. Gruzīnu mūzika paņem mūs savā varā, var just, ka puišu dziesmas nāk no sirds.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.