Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 9. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
5 min. lasāmviela

No rīta pie mājiņām mūs sagaida trīs UAZ mašīnas. Tik mīlīgi auto! Pēc izskata mazliet naivi, apaļie lukturi rada sajūtu, ka UAZiks vienmēr ir mazliet izbrīnījies, bet turpmākās trīs dienas bieži pie sevis nodomāju, ka tiem ir dikti liela dūša un kustēties spars. Izkārtojamies pa 5-6 ceļotājiem katrā busiņā, un dodamies uz Tažeranskas stepi.

Stepē, protams, lielu ceļu nav, tikai iebrauktas automašīnu rises. Lai arī tās ir ļoti braucamas un šoferis ir ļoti uzmanīgs, tomēr Veltai uznāk paniskas bailes. Tiek lūgts šoferim braukt lēnāk, bet mēs jau tā braucam tik lēni, ka, samazinot ātrumu vēl mazliet, auto vienkārši apstātos. Abi mūsu mašīnā braucošie vīrieši, Edgars un Jānis, pārliecinoši stāsta, cik šeit ir droši, cik meistarīgi brauc šoferis, bet šķiet, ka Velta netic nevienam vārdam. Apbrīnoju viņas drosmi un paļaušanos, jo viņas bailes ir jūtamas teju fiziski. Šie pēc skata mīlīgie transportlīdzekļi paredzēti mūsu izbraucieniem turpmākajās trīs dienās, un, lai arī kā gribētos, šo ceļojuma daļu es nespēju mainīt. Izmēģinot dažādas sēdvietas, Velta mierīgāka jūtas, sēžot pašā UAZika aizmugurē.

Tažeranskas stepe ir mans šī ceļojuma favorīts. Viena no noslēpumainākajām un skaistākajām vietām, ko nācies redzēt. Mums par laimi, Tažeranskas stepe ir ārpus tradicionālā tūrisma objektu saraksta, līdz ar to tur esam vienīgie tūristi un netraucēti baudām stepes plašumus, sopkas, ziedus, smaržas. Kāpjam augšā, tipinām lejā, bildējam.

Nonākam pie svētā Ehe-Erdo kalna – kupolveida uzkalniņa pilnīga līdzenuma vidū, kas skaitās nozīmīga svētvieta. Senos laikos šī vieta reizi gadā pulcēja ļaudis, kas svinēja burjatu svētkus. Kādreiz šie svētki pulcējuši pat līdz 3000 apmeklētāju, kas sešu dienu garumā dejojuši rituālo riņķa deju apkārt svētajam kalnam. Svētkus drīkstēja svinēt vien tad, ja sanākušie ļaudis, sadodoties rokās, varējuši izveidot noslēgtu riņķi apkārt kalnam – ja riņķis nenoslēdzās, svētki nenotika. Pēc ilga pārtraukuma, 2000. gadā, šī svētku tradīcija tika atjaunota. Reizi četros gados apkārtnes iedzīvotāji šeit pulcējas uz Jardinskas sporta spēlēm, lai sacenstos tādās disciplīnās kā jāšana, šaušana ar loku, cīņas māksla.

Pēc neilga pārbrauciena nonākam taigas meža klajumā, mums jādodas pastaigā. Pēc 2 km gājiena esam nonākuši Baikāla krastā, satriecoši skaistā vietā – mūsu skati tiek piekalti diženi skaistajai Sagan-Zaba jeb Baltajai klintij. Šī klints ir otrs mans ceļojuma favorīts. Arī te ir atrodami senie klinšu zīmējumi.

Kad atgriežamies pie mašīnām, šoferi ir sagatavojuši mums pusdienas – zivju zupu, dārzeņu salātus, milzīgas siermaizes un tēju ar prjaņikiem. Noguruši un laimīgi baudām maltīti, un slavējam pavārus. Izskatās, ka mūsu šoferi attaisno slaveno teicienu, ka vislabākie pavāri ir vīrieši.

Bet vispār šoferu tēma ir pelnījusi vismaz vienu atsevišķu rindkopu. Katra UAZika šoferis komplektā ar savu auto ir šīs vietas skaistums un bagātība. Kā zinoši gidi viņi pārliecinoši stāsta Baikāla leģendas. Man brīžiem šķiet, ka ar gadiem viņi jau ir radījuši paši savu mutvārdu daiļradi, kas ne reti nesakrīt ar Ksenijas stāstīto. Šoferi bieži vien arī izdomā tūristus aizvest līdz viņiem vien zināmiem objektiem, kur ar lielu svarīgumu tiek paziņots, ka te, lūk, ir ezeriņš, kas izskatās kā sirsniņa. Lai nu kā tur būtu, laiks, kas pavadīts izbraucienā ar UAZ, neliks vilties, lielā mērā pateicoties tieši šoferiem. Gatavojoties vakara līgošanai, tieši UAZ šoferi ir tie, kas atrisina ugunskura malkas problēmu un ar lielu atbildību izturas pret alus iegādes jautājumu. 

Atgriežoties atpūtas bāzē, atceros sev doto solījumu nopeldēties Baikālā. Labi, ka mani ceļabiedri neļāva ne brīdi šaubīties par šī mērķa realizēšanu – bez kavēšanās dodamies lejā pa kāpnēm, nometam drēbes un, dziļi elpojot, iegrimstam ledainajā ūdenī. Iznākusi krastā, skaļi secinu, ka neviens neticēs, ka esmu nopeldējusies stindzinošajā Baikāla ezerā. “Klau, ejiet otrreiz, es nobildēšu,” piedāvā Edgars, un mums ar Līgu šis mudinājums ir pietiekami labs iemesls, lai mēs iekāptu ezerā arī otrreiz. Sajūtas fantastiskas, gandarījums milzīgs. Es to izdarīju! Un pat divreiz!

Nemanot pienācis Līgo vakars, un visi pulcējamies ap ugunskuru. Ko tik tie latvieši neizdarīs dēļ saviem svētkiem – galds pilns ar sieriem, rupjmaizi, gaļas izstrādājumiem, Latvijas balzamu. Saprotu, ka koferi tagad visiem ir kļuvuši krietni vieglāki. Skaistākais, kas šos Līgo svētkus padara īpašus, ir saulriets Baikāla ezerā. Un, protams, mūsu šķībi-greizā dziedāšana līdz pl.2.00 naktī. Pēc pusnakts no Baikāla puses saceļas stiprs vējš, dzirksteles nes uz visām pusēm; labi, ka iepriekšējās dienās lijis. Mēs, desmit nopietnākie svinētāji, sastājamies cieši apkārt dziestošajam ugunskuram un klusi dungojam Maksima repertuāru – latviešu tautasdziesmas un šlāgerus ir nomainījuši krievu izpildītāji, kas šeit labi iederas.

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.