Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 8. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
4 min. lasāmviela

Ceļojuma turpinājumā virzāmies atpakaļ uz Irkutsku, lai izmestu loku caur Ust-Ordinsku un nonāktu pie Mazās jūras – divas naktis nakšņosim pie Baikāla līča. Irkutskas lielveikalā nopērku kasti alus, jo rīt ir Līgo vakars un ceļotāju grupā ir gan Jānis, gan Līga – būs jāsvin!

Iegriežamies Ust-Ordinskas burjatu ciemā. Nacionālajā burjatu muzejā uzzinām ļoti daudz interesantu stāstu par burjatu tautas izcelsmi, vēsturi, tradīcijām, dzīvesveidu. Muzeja gide ir skaista savas tautas pārstāve, izskata ziņā – pati burjatu pilnība! Plakana, apaļa seja, apaļi vaigi, aiz kuriem, profilā skatoties, degunu nemaz nevar saskatīt, šauras acis. Arī viņas tēlainais stāstījums ieved mūs pilnīgi citā pasaulē, kur mīt dievības, rituāli, mums nepazīstama sadzīve, ģimenes paražas, šamanisms.

Šamanisms ir viena no senākajām civilizācijas tradīcijām, liecības par tā pastāvēšanu sastopam vairākās vietās ceļojuma laikā – neolīta laika gleznojumos uz klintīm Oļhonas salā un Tažeranskas stepē.

Interesanti, ka šamanismam nav konkrētas izcelšanās vietas, tas novērots visā pasaulē – visur šamanisma rituāli ir ļoti līdzīgi un līdz mūsdienām saglabājušies praktiski nemainīgi.

Šamanisma pamatā ir uzskats, ka visam ir gars – ikvienai dzīvai būtnei un arī lietām, cilvēkiem vien jāiemācās ar gariem sazināties. Tāpēc ir šamaņi – starpnieki starp cilvēku un garu pasauli. Izmainot savu apziņas stāvokli un ieejot transā, šamanis spēj nokļūt garu pasaulē un sameklēt tur atbildes uz dažādiem jautājumiem, rast slimību iemeslus, izdzīt ļaunos garus, kā arī paredzēt nākotnes notikumus.

Par šamani nevar kļūt kurš katrs. Pirmkārt, senču dzimtā ir jābūt vismaz vienam šamanim; otrkārt, gari šamani izvēlas paši. Un ja reiz gari ir izdarījuši izvēli, atteikties no šīs nozīmīgās lomas nav iespējams. Par zīmi izredzētībai var būt kāda ķermeniska atšķirība, piemēram, seši pirksti. Taču parasti topošais šamanis pusaudža gados izslimo šamaņa slimību – ar paaugstinātu temperatūru, vīziju redzēšanu, ar pazīmēm, kas līdzīgas epilepsijas lēkmēm vai pat psihiskām novirzēm. Šādos gadījumos cietēja tuvinieki vēršas pie šamaņa, kas slimības iemeslus uzreiz atpazīst un notur iniciācijas rituālu, pēc kura jauneklis kļūst par šamani.

Dzīves laikā šamanis atkarībā no savām spējām iegūst iniciācijas pakāpes – Sibīrijas šamaņiem tās ir deviņas, augstākā pakāpe Zaarin ir ļoti liels retums. Atbilstoši savai pakāpei, šamanis rituālos drīkst lietot dažādus atribūtus – apmetni, tamburīnu, kroni. Jo augstāka šamaņa pakāpe, jo sarežģītākus rituālus viņš drīkst veikt.

Mūsdienu šamanis parasti ir izglītots un dalās ar savām zināšanām, rakstot grāmatas, uzstājoties lekcijās. Šamanis parasti nenorobežojas no civilizācijas, bet gan dzīvo kopā ar saviem ļaudīm, palīdz tiem tikt galā ar sāpēm, problēmām, piekopj senas senču tradīcijas, veic upurēšanas rituālus.

Tādu mūsdienīgu šamani satiekam arī mēs. Patīkams, pozitīvs un omulīgs vīrs labākajos gados labprāt dalās savos ieteikumos par ikdienas dzīvi un stāsta, ko nozīmē katra krāsa lentītēm, ko cilvēki sien burjatu svētvietās. Labprāt ar mums katru nobildējas, sirsnīgi apskaujot un pat apsēdinot sev uz ceļgala. Latvieši viņam patīk, esot labi cilvēki. Iemāca mums vienmēr dzīvē turēt urakša pozīciju. “Urakša” burjatu valodā nozīmē “uz priekšu!” Ja jāiet atpakaļ, tad pagriezies pretējā virzienā un atkal – urakša! Tā sanāk, ka tu nekad neej atpakaļ, bet vienmēr tik uz priekšu.

Tas manā prātā sasienas ar kādu spilgtu Ksenijas stāstu, kas, manuprāt, ļoti spilgti raksturo burjatu tautu. Nesenā pagātnē valdība esot lēmusi slēgt kāda ciemata skolu, jo bērnu skaits neesot bijis pietiekams, bet ciema iedzīvotāji likuši galvas kopā un raduši risinājumu – pieņēmuši savās ģimenēs audžubērnus no tuvākajiem bērnunamiem, teju katra ģimene tikusi pie audžubērna. Bērnu nu atkal bijis gana, skola nav slēgta, visi bērni tikuši pie izglītības turpat savā ciematā. Pieņemtie bērni esot visi kā viens izauguši par krietniem cilvēkiem, jo tikuši audzināti ar tikpat lielu mīlestību kā savējie.

Pēc pusdienām virzāmies tuvāk Baikālam, pa ceļam iegriežoties apraudzīt Sahuerta kalnu pie Angas upes, lai sameklētu neolīta laika klinšu zīmējumus. Mazliet sāk smidzināt lietus, bet stepes skati mūs ir nobūruši, kāpjam kalnā un baudām bezgalīgos pakalnus un ielejas. Tik gleznainas ainavas šajā ceļojumā nebiju gaidījusi.

Esam nokļuvuši pie burjatu senās cilts apmetnes. Leģenda vēsta, ka šī cilts cēlusies no svētajiem putniem – gulbjiem. Sekojam Ksenijai, un nonākam arī pie solītajām senās vēstures liecībām – uz klintīm skaidri redzam neolīta laikmeta civilizācijas gleznojumus, katru apmēram 15-20 cm lielumā.

Pēc bagātīgi piepildītās dienas nonākam Sahuerta ciemā, kas atrodas Mazajā jūrā. Divas naktis nakšņosim atpūtas bāzē pašā Baikāla krastā. Iepazīstamies ar saimnieci Ļubovu, un tiekam pie saviem numuriņiem. Mājiņas izkārtojušās klints augšpusē, līdz ezera pludmalei jāmēro diezgan garš kāpņu ceļš, bet šī nu reiz ir īstā vieta un reize, lai realizētu savu mērķi – izpeldētos Baikālā. Taču vējš un tikko nolijušais lietus man saka: “Arī rīt būs brīvs vakars, pagūsi!” Un es apsolos šo svarīgo darbu realizēt nākamajā dienā.

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.