Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 6. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
4 min. lasāmviela

Es nezinu, vai Ļistvjanku pareizāk būtu dēvēt par ciematu vai par pilsētu. Es vairāk sliecos uz ciematu. Šī koka viensētu apbūve stiepjas gar Baikāla piekrasti gandrīz septiņu kilometru garumā. Nikolaja viesu māja atrodas ciemata vidienē, aptuveni kilometra attālumā no krastmalas, gar kuru iekārtojušies veikali, kafejnīcas, tirgus.

Pats saimnieks mūs sagaida ar sirsnīgu smaidu, enerģisku rokasspiedienu un dažiem striktiem noteikumiem. Tā kā par šiem noteikumiem jau esam brīdināti, mums nav pārsteigumu – āra apavus jāatstāj priekšnamā un zivis var ēst turpat pagalmā esošajā lapenē, nevis mājas iekšienē. Viesu nams ir arī paša Nikolaja ģimenes māja. Šeit viss ir akurāts, kārtīgs, gandrīz pedantiski tīrs. Šīs iezīmes līdz šim redzētajās mājsaimniecībās nebija novērotas, tāpēc uzreiz izjūtu īpašu cieņu pret šo ģimeni. 

Vakariņas turpmākās divas dienas mums nav organizētas, tādēļ pēc iekārtošanās katrs dodas ievērtēt Ļistvjankas piedāvājumu. Kāds iegriežas veikalā, kāds mēro apmēram divus kilometrus tālo ceļu līdz zivju tirdziņam, vēl kāds sarūpē sev vakariņas kādā no vietējām kafejnīcām.

Mēs ar Līgu un Edgaru veicam garo pastaigu līdz zivju tirgum, nopērkam kūpināto delikatesi golomjanku un dažas citas Baikāla zivis. Mazā golomjanka ir endēmiska, tās ķermeņa masa satur 35% tauku, tā dzīvo Baikāla dziļākajos ūdeņos un ir dzīvdzemdētāja. Mātītes sasniedz līdz 16 cm, bet tēviņi – līdz 12 cm garumā. Golomjankas ir Baikāla roņu jeb ņerpu ēdiens. Biju iztēlojusies to kā kaut ko bezgala treknu un ļumīgu, bet zivs kā zivs – pagatavota sāļā kūpinājumā, tā garšoja ļoti labi. Bet vairāk par divām es ieēst nevaru – lai paliek golomjankas Baikāla roņiem.

Nākamajā dienā Ļistvjanka mūs pārsteidz ar ļoti mūsdienīgu Baikāla muzeju, kur ar interaktīvu zemūdeni nolaižamies ezera dzīlēs 1300 metru dziļumā un uzzinām par tā iemītniekiem. Ar mikroskopiem tuvplānā izpētām Baikāla krasta ūdeņos mītošos mazos dzīvnieciņus, augus un pat smiltis. Aizraujos, jo smiltis ir tik skaistas kā stikla pērlītes! Dzīvo būtņu trauciņā ilgi vēroju vienu mazu, hiperaktīvu garneļveidīgu kustoni, kas šaudās šurpu-turpu, bakstīdams pārējos trauciņa iemītniekus – lēnīgos gliemīšus un citus sīkus kustoņus.

Arī grupa aizraujas ar pētniecību. Izstudējuši piedāvātos izpētes materiālus, grupas biedri sāk pētīt zem mikroskopiem visu, par ko vien var iedomāties – medicīnas nozares pārstāvji, piemēram, cītīgi pēta paši savus nagus, laulātie pāri izrauj viens otram pa matam, dāmas apbrīno savas rotaslietas. Pienācis laiks doties tālāk.

Muzeja akvārijos iepazīstam Baikāla skaistules zivis un divas ņerpas. Šie saldūdens roņi izskatās tā, it kā tos kāds būtu piepūtis ar gaisu – apaļi dūcīši, amizanti smieklīgi. 

Pēc muzeja dodamies ciemos pie Oļega, kurš audzē ātros Baikāla skrējējsuņus – haskijus. Tjuruminu ģimenes īpašums mūs sagaida ar krāsainām suņu mājām, kas izkārtojušās saimniecības teritorijā košas kā bišu stropi. Šeit ir mājvieta 60 suņiem, lielākā daļa no tiem ir aktīvi sportisti un pierāda savu lielisko formu ar neskaitāmām uzvarām suņu pajūgu sacensībās. Pēc iepazīšanās suņu pastaigu teritorijā tiekam laipni aicināti istabā, kur varam aplūkot nopelnītās trofejas – medaļas un kausus, kā arī iegrimt Oļega meditatīvi mierīgajā stāstījumā par viņa biogrāfiju, suņu dzīvi, sacensībām, pieredzi ekspedīcijās.

Suņu saimnieks ir izbijis sporta meistars – sprinteris. Savulaik dresējis dienesta suņus, līdz aizsācies skrējējsuņu periods. Ar haskijiem aizrāvies tik ļoti, ka iesaistījies arī dēls, kas šobrīd enerģiski turpina Oļega iesākto. Pirms pieciem gadiem Tjuruminu ģimene aizsāka Baikāla suņu pajūgu skriešanas sacensības, kas reizi gadā, martā, uz Baikāla ezera ledus pulcē suņu pajūgu komandas no visas pasaules. Komandas izmēģināt var spēkus dažādās distancēs – no 56 līdz pat 500 km.

Klausāmies pavērtām mutēm, jo līdz šim nepazīstamā nozare caur Oļega stāstiem tik ļoti aizrauj, ka gribas klausīties vēl un vēl. Sākumā ir grūti noticēt, ka šis nosvērtais, mierpilnais, harmoniskais cilvēks ar pieklusināto balsi ir spējīgs disciplinēt suņu baru. Bet caur stāstīto jūtam šī cilvēka diženumu – tik daudz mīlestības, cilvēcības, krietnuma… Oļega stāstījumā par suņiem ir nepārprotama cieņa. Pozitīvās enerģijas pārņemti, paredzētās stundas vietā ciemojamies divas un, kas zina, varbūt būtu vēl trešā, bet Ksenija klusi sāk Oļegam dot zīmes, ka mums laiks doties tālāk.

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.