Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 5. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
3 min. lasāmviela

Jau septiņos no rīta sēžamies autobusā, kas nogādā mūs līdz Sludjankas dzelzceļa stacijai. Lielu daļu dienas pavadām retro tvaika vilcienā, ielūkojoties Transsibīrijas dzelzceļa būvniecības vēsturē un mūsdienu Baikāla mazo miestiņu ikdienā.

Sludjanka ir vēsturiski nozīmīga vieta, jo tur sākas Apkārtbaikāla dzelzceļa līnija, aptverot Baikāla ezera rietumu krasta līniju no Sludjankas līdz Port-Baikal ciematam – vietai, kur no Baikāla izplūst vienīga izteka, Angāras upe. Vilciens atiet no pasaulē vienīgās stacijas, kas būvēta no baltā marmora. Tas ir likumsakarīgi, jo marmors tiek iegūts tepat apkārtnē. Pats ciems izveidojies, pateicoties Apkārtbaikāla dzelzceļa būvniecībai – šeit mitinājās strādnieki un viņu ģimenes. Dzelzceļa būvniecība tika uzsākta 1899. gada beigās, bet jau 1936. gadā Sludjanka ieguva pilsētas statusu.

Sludjankā esam ieradušies nedaudz par ātru, rīts ir auksts, un Ksenija piedāvā pirms ceļa iztukšot vakar iesākto dzērienu: “Lai diena labi izdotos, nepieciešams paburhaņitj!” Pielabinājuši burjatu dievus, ar pasēm rokās dodamies uz peronu, jo, iekāpjot vilcienā, stingri pārbauda personu apliecinošus dokumentus. (Skan nopietni, bet ar astoņiem vilcienu apkalpojošajiem puišiem tomēr visu var sarunāt, jo vēlāk nez no kurienes vienā stacijā mums par ceļabiedru uzrodas ļoti runīgs un atraktīvs ceļabiedrs, kam esot apnicis pārgājiens gar Baikālu un kas veikli ir nokārtojis sev ātrāku pārvietošanās veidu.)

Iekārtojušies vilciena vienīgajā vagonā pa četri pie katra galdiņa, sākam ceļu. Es nonāku vienā kompānijā ar vācu tūristiem. Nedaudz tālāk no manis ir kāda ķīniešu ģimene – vecāki ar 5-6 gadus vecu meiteni un vecmammu. Visu brauciena laiku šī četrotne kaut ko ēd. Ķīniešu virtuves garšvielu smaržas piepilda vagonu katrā pieturā – tiek aplietas zupas stikla terīnēs, gatavoti daudz citi man nezināmi ēdieni un vārīta tēja.

Pieturu ir daudz. Interesanti, ka tās tiek apzīmētas ar kilometru numuriem, mūsu maršrutā ir pieturas no 71. līdz 168. kilometram (gan dilstošā secībā). Vilciena pavadone Olga Ivanovna ir atraktīva, šarmanta un zinoša gide, kas ar lielu aizrautību savij krāšņos stāstos gan vēstures faktus, gan skanīgus dzejoļus. Katrā pieturā mums ir vismaz 20 minūtes – pagūstam izsekot Olgas Ivanovnas ekskursijām un izstaigāt pieturas apkārtni. Kad atskan skaļš svilpiens, zinām, ka jāatgriežas atpakaļ ķīniešu ēdienu smaržas piepildītajā vagonā.

Vilciens neiet katru dienu, tāpēc vietējie ir cītīgi gatavojušies un dažās pieturās ir glīti saklāti tirgošanās galdiņi, uz kuriem izkārtoti ēdamie, dzeramie, kā arī dažādi suvenīri. Nopērkam ciedru riekstu uzlējumu skaistās karafēs, piestumjam vaigus ar ļoti gardiem belašveidīgiem pīrāgiem.

Kādā no pieturām vilciena tūres organizators piedāvā iegādāties skaistas pastkartes ar jau uzlīmētām markām. Uzreiz noreaģējam un turpat pie vilciena, sēžot uz platformas, sarakstām kartiņas uz mājām. Sametam tās turpat pastkastītē, šaubīdamies, vai tiešām no šīs pastkastes nekurienes malā kāda ziņa maz kādreiz vispār nokļūst līdz adresātam. Bet pirmā kartiņa Latviju sasniedz jau pēc divām nedēļām.

Dienas beigās jūtamies manāmi saguruši, bet jāveic vēl pēdējais ceļa posms – ar kuģīti jāšķērso lepnā Angāras upe un jānokļūst otrā krastā, kur Ļistvjankā savā mājīgajā viesu namā mūs jau gaida Nikolajs ar sievu Irīnu.

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.