Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 3. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
2 min. lasāmviela

Aršanā atrodas slavenais Haimorskas dacans jeb Bodidarmas Tibetas budistu templis. Lai arī ir plānots tā apmeklējums, diemžēl to neredzam, jo tas slēgts uz rekonstrukciju. Tā vietā mums piedāvā apmeklēt citu – jaunāku dacanu. Ārpuse pievilcīga, uzliektie tempļa jumta stūri un košās krāsas rosina domāt, ka budisti ir dzīvespriecīgi ļaudis.

Lai netraucētu lamam pieņemt apmeklētājus, gaidām savu kārtu ārpusē. Taču, kad dacanā ieiet sieviete, pirms tam noskatoties uz mums ar pārmetošu skatienu, mums top skaidrs, ka mēs pie lamas netiksim, jo šai apmeklētājai, kā mana grupa nodefinēja, sejā iespiests mūža abonementa zīmogs pie lamas. Mēs nolemjam vienkārši klusi ieiet iekšā, lai sajustu tempļa atmosfēru.

Ēkas interjers ir krass pretstats tās ārpusei. Drūma noskaņa, pustumsa, iekšā esošajiem apmeklētājiem un arī lamam sejas nomāktas. Klusi apejam riņķīti gar svētbildēm, līdz lama pēkšņi pārtrauc savu meditatīvo skaņu plūdumu un diezgan dusmīgi skaidrā krievu valodā mums pajautā, vai esam izlasījuši noteikumus par uzvedību dacanā. Mums esot jāiet laukā, jāiepazīstas ar noteikumiem, tad drīkstam nākt atpakaļ.

Pārsteigti skatāmies viens uz otru un pametam templi, tā arī nesaprazdami, kas tieši sakaitinājis cienījamo lamu. Ksenija izsaka minējumu, ka varbūt kādam no mums rokas bijušas kabatās. Lieki teikt, ka pēc šī starpgadījuma nevienam no mums vairs nekārojas satikties un parunāties par dzīves jēgu ar “viesmīlīgo” lamu. Labāk dodamies izmantot iegūto brīvo laiku – kāds viesnīcas foajē gremdējas interneta viļņos, cits mongoļu tirdziņā jau iepērk dāvanas mājiniekiem. 

Pirms pusdienām atgriežas mūsu četrotne, kas devās sasniegt Mīlētāju virsotni – laimīgi, gandarīti, mazliet noguruši, bet to uz sajūsmas fona īsti nevar pamanīt, jo iespaidu daudz. Kalnos ziedu pārpilnība, un beigu beigās kāpēji bijuši nevis četri, bet pieci, jo, uzsākot kāpienu, kompānijai pievienojies suns.

Kustonis sasniedzis virsotni kopā ar kāpējiem un pēc tam godīgi pavadījis mazo grupiņu arī lejup, līdz pat veikalam, kur saņēmis savu algu – desas luņķīti.

Kalns neesot no vieglajiem – ļoti stāvs, kas atpakaļceļu padarījis ļoti grūtu. Ja Baikāls vēl kādreiz aicinās mani pie sevis, arī es noteikti ar suni uzkāpšu Pik Ļubvi virsotnē. 

Ieturam bagātīgas pusdienas. Burhanitj gan mums šodien vairs nesanāk, jo Aršanā notiekošā bērnu volejbola čempionāta dēļ visā ciematā un tā apkārtnē liegts tirgot alkoholu. Pilniem vēderiem raušamies autobusā, lai dotos uz karsto avotu kūrortvietu Žemčug.

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.