Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 2. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
4 min. lasāmviela

No Irkutskas dodamies 210 km uz dienvidrietumiem, kur atrodas Burjatijas ciems Aršana. Ciems iekārtojies Tunkinskas ielejā Sajānu kalnu pakājē. Pa ceļam autobuss piestāj pie neliela zivju tirgus lielceļa malā. Puslokā iekārtoto būdiņu letes nokrāmētas ar svaigi kūpinātām Baikāla ezera veltēm. Pa 100 rubļiem gabalā varam nobaudīt gan Baikāla endēmiskās zivis omuļus, gan daudzas citas. Gardi notiesājam tās turpat aiz tirgus būdiņām. Aizskrienam vēl pakaļ papildporcijai, jo, redzot, kā tās tiek kūpinātas turpat aiz tirgošanās vietas, nespējam apturēt savu negausību. To izbeidz vienīgi Ksenijas mudinājums pasteigties un atgriezties autobusā, jo ceļš vēl ir tikai pusē.

Burjatu valodā “aršan” nozīmē “dziedējošais avots”, un Aršana tik slavena tās termālo un minerālūdens avotu dēļ. Šeit ierīkotas sanatorijas, un ir pamanāmas zīmes, kas liecina par SPA centru klātbūtni, kas, protams, neatbilst mūsu izpratnei par SPA.

Sajānu kalnu klātbūtne uz Aršanu vilina ceļotājus, kas aizraujas ar kalnu pastaigām. Lai arī augstākā Sajānu kalnu virsotne Munku-Sardyk (3491 m.v.j.l.) atrodas uz Krievijas un Mongolijas robežas, turpat ir arī pietiekami sarežģīta un stāva kalnu taka, kas ved uz virsotni Pik Ļubvi.

Aršanai cauri plūstošā upe Kingirga kalnu pakājē veido daudz gleznainu ūdenskritumu, kurus dodamies apskatīt arī mēs. Ieslēdzu telefonā Endomondo lietotni, lai zinātu, cik daudz kilometru nostaigāsim, jo uz grupas jautājumu, cik tālu jāiet, Ksenija izvairīgi, bet ļoti uzmundrinoši atbild: “Nu, vēl mazliet jāpaiet, un būsim klāt”. Kopumā šis “vēl mazliet” mums izvēršas par pastaigu deviņu kilometru garumā. Ja būtu zinājuši to iepriekš, daudzi noteikti līdz galam neaizietu, taču vakarā visi kopīgi secinām, ka pastaiga bija tā vērta.

Tā kā Aršana ir burjatu ciems, bet burjati ir mongoļu izcelsmes tauta, tad turpat pie pastaigu takām kalnos ir iekārtojies paliels mongoļu tirgus ar tipiskākajām precēm – kamieļvilnas čībām, džemperiem, lakatiņiem, tējām, rotaslietām un daudzām citām kārdinošām lietām. Var iegādāties arī slaveno Sibīrijas zāļu tēju Sagan Dalya (“Baltie spārni” burjatu val.), kas pazīstama arī kā rododendru tēja. Šis mūžzaļais ziedu krūms aug Baikāla apkārtnes kalnos un nav sastopams nekur citur pasaulē, tas ir viens no vairāk nekā 1000 endēmiskajiem Baikāla augiem. To joprojām izmanto dažādiem medicīniskiem nolūkiem, kā arī šamaņu rituālos. Tēja nostiprina imunitāti, uzlabo vielmaiņu, izvada toksīnus, samazina nogurumu un atjauno enerģiju. Īsts brīnumlīdzeklis! Ne velti rododendru dēvē par augu, kas pagarina dzīvi. Gatavojot tēju, jāievēro likums – ne vairāk par 3-5 lapiņām uz krūzi tējas un ne vairāk kā divas krūzes dienā.

Turpat mums vilinoši atklājas arī rotas no skaistā, lillīgā akmens – čaroīta. Šis akmens ir unikāls, atrodams tikai Krievijā Čaras upes krastos. Čaroīts tiek uzskatīts par miera un harmonijas akmeni, tam piemītot daudz dziedinošu īpašību.

Pēc intensīvās pastaigas un tirgus apmeklējuma dodamies vakariņās, pēc tam piedāvāju grupai aiziet līdz turpat pie viesnīcas esošajam akmeņu nogruvumam. Kā mums pastāstīja viesnīcas administratore – kura, starp citu, ar lielu saviļņojumu atklāja, ka ir dzimusi un līdz sešu gadu vecumam dzīvojusi Aizputē – akmeņu nogruvums notika 2014. gada vasarā. Tas radies pēc intensīvām lietusgāzēm un negaisa, kad šķitis, ka zibens šķeļ pušu kalnu virsotnes. Par laimi, nogruvums sākās ap pl. 7.00 no rīta un kalnu pakājē esošajā bērnu nometnē audzinātājas paguva pamodināt un evakuēt visus bērnus. Lieki piebilst, ka milzīgie akmens bluķi savā ceļā neko nesaudzēja. Daži akmeņi ir vismaz metru lieli. Nevaru iedomāties, kā izskatījās nogrūšanas process – stāvot akmeņu lauka vidū, neviļus jādomā par cilvēka niecīgumu varenās dabas priekšā…

Tiem, kas vēlas, piedāvāju nākamajā rītā mosties agri un kāpt Pik Ļubvi virsotnē. Izaicinājumam atsaucas četri ceļotāji. Nākamajā rītā viņi mostas ap pl. 5.00, lai pagūtu sasniegt mērķi un uz pusdienlaiku būt atpakaļ. Tikmēr mēs pārējie turpinām iepazīt burjatu ciemu.  

Pēc brokastīm dodamies uz svēto lauku, kur viens uz otra stabiņos ir salikti akmeņu krāvumi – kā lūgumi un pateicības dažādiem burjatu gariem. Kokos plīvo krāsainas lentītes, liecinot, ka šeit ir šamaņu svētvieta. Pastaigājam, saliekam paši savas akmeņu piramīdas, ir interesanti, bet nekāda īpaša sajūta nepārņem.

Ksenija izņem no somas Baikāla dzērveņu šņabi un sāk mūs mācīt “burhaņitj”.  Tas ir mūsdienās plaši izplatīts rituāls no burjatu šamaņu paražām – dzērienā (populārākais rituāla dzēriens ir parastais šņabis vai piena šņabis tarasun) jāiemērc zeltnesis un, sitot gaisā knipjus uz visām četrām debess pusēm, jāizšļaksta cienasta lāsītes sev apkārt. Svarīgi rituālu sākt no tās puses, kur tajā brīdī atrodas saule, un jāgriežas saules ceļa virzienā. Pēc tam, protams, pašiem jāiztukšo glāzītes saturs. Šis rituāls visiem iet pie sirds, un ceļojuma laikā to vairākkārtīgi atkārtojām – jāsaņem taču garu labvēlība!

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.