Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 11. daļa (noslēgums)

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
6 min. lasāmviela

Hužiras ciems ir izkārtojies salas ziemeļrietumu pusē, apmēram tai pa vidu – 35 km no prāmja piestātnes. Jau iebraucot apdzīvotajā vietā, mēs esam pārsteigti – ielas platas, platas. Tā kā uz salas nav asfaltētu ceļu, tad lietus laikā ielas ir pārvērtušās par dubļu klajumiem. Bez džipiem šeit pārvietošanās būtu neiespējama.

Piebraucam pie viesu nama, kas ir ļoti autentisks – skaistiem košu ziedu rakstiem apgleznots, nelielu koka mājiņu komplekss. Mājiņas izvietotas lielā teritorijā. Tā kā līst lietus, es teiktu, ka mājiņas izkārtojušās starp dubļu ieliņām un laukumiem. Šur tur gar malām ir koka dēlīšu takas, bet arī tās nav īpaši parocīgas, lai pārvietotos ar koferiem. Mūsu numuriņi ir teritorijas tālākajā galā, tad nu brienam pakaļ viesu mājas puisim, kurš ierāda mums mūsu apartamentus.

Pa ceļam satiekam divus mīlīgus kaķus – acīmredzot, mammu ar pusaugu atvasi. Taču, kad saprotu, ka šie mīluļi ir pacentušies iezīmēt savas teritorijas robežas ne tikai ārā, bet arī vienā no viesu mājām, kur mums iedalīti trīs numuriņi, manas simpātijas pret tiem ir zudušas. Smaka neciešama, dodos runāt uz reģistratūru – viena numuriņa maiņu izdodas sarunāt uzreiz, pārējos divus piekrīt samainīt pēc tam, kad man pievienojas kareivīgi noskaņotā grupas biedrene Irina. Laimīgi tiekam vaļā no dzīvošanas Kaķu mājā. 

Hužiras ciemats ir ļoti pielāgojies tūristu vajadzībām – koka privātmājās gar ielu malām iekārtojušās suvenīru bodītes, veikaliņi un kafejnīcas. Lielākā daļa gan padomju stilā, bet ir arī ļoti mūsdienīgas, piemēram, saldējuma terase “Ёжики-Морожики” ir ar mūsdienīgu dizainu, izcili garšīgu saldējumu un labu kafiju. Tur paviesojamies abos vakaros.

Pa ciematu, kā jau ierasts, brīvi pārvietojas govis. Lielākā daļa ciemata apbūves sastāv no vienstāvīgām koka privātmājām. Tikai dažām no tām pamanām jaunus jumta segumus, pārsvarā šeit ir senas mājiņas, kas jau kādu laiku atpakaļ zaudējušas savu svaigumu. Ziedus piemāju teritorijās joprojām nemanām, tas mūsu latviešu dvēselēm nav saprotams, bet, kad redzam, ka koka sētas, kas draudīgi sašķiebušās, no pretējās puses atstutētas ar mietiem, saprotam, ka vizuāli estētiskais aspekts šeit reti kuram spēlē kādu lomu. 

Pēc vakariņām Ksenija mūs aizved uz… paradīzi! Pa koka vārtiņiem izejot ārā no viesu nama teritorijas, nokļūstam pilnīgi citā pasaulē. Izrādās, esam pašā Baikāla krastā, Burhanas zemesragā – burjatu svētvietā, kur neaizmirstamas ainavas veido plašs laukums, šamaņu klints un 13 lūgšanu stabi (serge). Pēkšņi arī lietus mitējas. Stāvam pavērtām mutēm, saule tuvojas rietam un caur mākoņiem spēlējās ar zeltainajiem stariem, veidojot fantastiskus gaismas ornamentus uz ezera virsmas. Man neticas, ka blakus “Dubļu valstībai” atrodas tāds skaistums! Atgriežos šeit arī vakarā uz saulrietu, blakus kāds puisis acīm ciet spēlē ģitāru un dzied. Lai arī saule mēģina slēpties mākoņos, iekšā ir milzīgs saviļņojums. Skaistums mani ir nobūris. 

No rīta vēlreiz aizeju uz paradīzes sajūtu vietu – aizvedu tos, kas vakar noguruma dēļ nepievienojās. Diena ir saulaina, un skats vēl žilbinošāks. Izpriecājušies sēžamies savos uzticamajos UAZikos, lai dotos uz salas ziemeļu galu. Pirms tam visiem transportiem ir jāizņem atļaujas. Nojaušu, ka šī nu būs tā vieta, kur mums neizdosies būt vienīgajiem ceļotājiem – pie atļauju saņemšanas vietas ir jau diezgan daudz UAZiku. Jā, Oļhona ir tūristu apmeklēta vieta.

Saņēmuši atļaujas, pametam Hužiru un dodamies ziemeļu virzienā, kur ir pilnīgi citādākas ainavas nekā dienvidos, kur raksturīgas stepes. Šeit ir taiga – meži, pļavas, lēzenas ielejas. Ceļš ir beidzies, mežos atkal dubļu ielejas, kuras pārvaram, pārvietojoties pa dziļām dubļu risēm, ko iebraukušas citas UAZ mašīnas.

Šodien tiekam lutināti ar neaizmirstamiem skatiem – ar smilšu pludmali, kas tik ļoti līdzinās mums ierastajai jūrmalas ainavai; ar Trīs brāļu klintīm; ar Hobojas zemesragu salas tālākajā ziemeļu punktā. Katrs zemesrags un klintis ir ar savu unikālu skaistumu – dažādās nokrāsās, ar dažādu akmeņu segumiem, ar atšķirīgām formām un apjomiem. Šīs salas apmeklējums ikvienam ceļotājam ir jāieraksta savā “Obligāti jāredz” sarakstā, jo nav iespējams aprakstīt īpašo gaisotni, ko rada maģiskais Baikāls.

Šeit mans ceļojuma apraksts varētu arī beigties, ja vien… Ja vien mani ceļotāji Maksims un Jūlija nebūtu izdarījuši neiespējamo un nepacienātu mūs ar burjatu gatavoto piena šņabi. Tarasun jeb piena šņabis nav īpaši stiprs, alkohola saturs ir ap 15–18%. Dzidrs un bezkrāsains, kā jau šņabis. Kas tam ir īpašs? Smarža! Ilgi kavējos pie vārda “smarža” izvēles, jo patiesībā, manuprāt, tai ir atbaidoša, pretīga un stipra jo stipra govs mēslu un skābbarības smaka. Es un lielākā daļa ceļotāju varam to iedzert, tikai aizspiežot ciet nāsis. Un, iemalkojot pat vienu mazu malciņu vien, man vēl ilgi bija sajūta, ka esmu nogaršojusi govs izkārnījumus! Varbūt es pārspīlēju un kādreiz jāpagaršo tas vēlreiz, lai saprastu, ka to var dzert arī ar baudu. Visādā ziņa, ja nu jums kādreiz ir iespēja pagaršot šo dziru, noteikti iesaku aizmirst manis tikko rakstīto un nobaudīt kādu malku.

Nākamajā rītā daži ceļotāji pirms došanās mājupceļā pieceļas uz saullēktu. Nesaprotu, kāpēc man tas neienāca prātā, jo mana paradīzes vieta saullēktā atklāj sevi tik neaizmirstami skaistu – to es vēlāk izbaudu, skatoties manu agro ceļotāju uzņemtajos foto. Vēl viens iemesls, lai atgrieztos! 

Tā ātri un koši ir pagājušas desmit ceļojuma dienas. Vai es brauktu vēlreiz? Noteikti! Vai ieteiktu izvēlēties šo galamērķi citiem? Jā un nē. Ne visiem. Tie, kas mīl komfortu un metropoļu gaisotni, kam nepatīk kustēties, kam vienaldzīga dabas klātbūtne, tomēr lai izvēlas ko citu. Sibīrija ir pasaules tīrradnis. Ne tikai dabas ziņā, arī ļaudis te dzīvo mazliet atstatus no straujā laikmeta ritma, saglabājot savu sirsnību un neizvirzot augstas prasības pret dzīvi. Liela un plaša zeme, kas neatstās tevi vienaldzīgu, ja vien tu pats nāksi tai pretī kā bērns – naivi norobežojoties no domas, ka tā tomēr ir daļa no Krievijas, kas pasaules arēnā necenšas izpatikt nevienam. Baikāls ir sens un dzīvesgudrs ezers, tāds ir arī viss tam apkārt, un esmu pagodināta, ka viņš izvēlējās mani satikt… Paldies un uz tikšanos!

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.