Uz www.jekaba.lv

Ceļojuma piezīmes no Baikāla – 10. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
3 min. lasāmviela

No rīta atlaižu nav – jāceļas laicīgi, agrajiem putniņiem jāpagūst nopeldēties un jādodas tālāk. Pārceļamies ar prāmi pāri Baikāla strēlei līdz Oļhonas salai, kas ir trešā lielākā ezeru sala pasaulē – aptuveni 70 kilometrus gara un 20 kilometrus plata. No 23 Baikālā esošajām salām vienīgi Oļhona ir apdzīvota. Uz salas pārsvarā dzīvo burjati – kopumā šeit apmetušies uz dzīvi apmēram 1500 iedzīvotāju, no kuriem 1200 mitinās Hužiras ciemā, uz kuru dodamies arī mēs.

Prāmja brauciens no Sahuertas ilgst vien kādas 15 minūtes. Tas ir galvenās nozīmes ceļš, tādēļ ir bez maksas. Ziemas laikā šeit, protams, ir ziemas ceļš pa ledu. Salu no sauszemes atdala Mazā jūra.

Otrpus mūs sagaida trīs citas UAZ mašīnas. Sēžamies iekšā, un dodamies izpētīt salas dienvidu galu. Ir nolijis lietus, un ceļi šeit nav nosaucami par ceļiem klasiskajā izpratnē – asfalta segumu uzklāt aizliedz salas UNESCO dabas mantojuma statuss, jo šeit ir jāsaglabā tīra, dabiska vide, nenodarot kaitējumu unikālajai florai un faunai, tāpēc UAZ automašīnas ir visērtākais veids pārvietoties pa salas bezceļiem. 

Braucam kādu brīdi pa vienīgo lielo zemes ceļu. Tas tiešām nav izcilā stāvoklī. Mašīnas brauc, ievērojot vienu likumu – jābrauc tur, kur mazāk bedru un dubļu, tādēļ tās bieži vien pārvietojas pa pretējo joslu un apdzen viens otru pa labo pusi. Šoferīši satrenējušies labi saprasties uz šiem (bez)ceļiem. Draudzīgi novirzāmies no lielā ceļa, lai pa iebrauktām risēm tiktu līdz sirds formas ezeram Nuku-Nuru. Lai to varētu saskatīt, kāpjam kalnā, un, jā, patiešām – lejā ir maza, skaista ezera sirsniņa.

Esam atbraukuši līdz pussalai, kas saucas Кобылья голова. Protams, dodamies pastaigā un kāpjam uzklanā. Klints Ķēves galvas pussalas pašā galā sagaida mūs ar pasakainiem skatiem uz Mazo jūru. Arī laiks mūs lutina, pat mazliet par daudz lutina – esam nosvīduši no saules tiešajiem stariem un karstuma, bet tas, savukārt, vēlāk dzen teju visus mūs ledusaukstajā ezerā nopeldēties.

Pastaiga un klints virsotnes sasniegšana ir ilgusi pietiekami ilgi, lai šoferi būtu paguvuši uzvārīt zivju zupu un uzklāt vienkāršu, bet ļoti garšīgu mielastu. Pēc pusdienām pa ceļam uz Hužiru, kur nakšņosim turpmākās divas naktis, ir plānoti vēl vairāki dabas objekti, bet strauji mainās laikapstākļi un sāk spēcīgi līt. Kādu brīdi vēl nogaidām – ja nu pāriet. Tomēr izskatās diezgan bezcerīgi, tāpēc tiekam vesti uz Hužiru. 

Vēlies iepazīt Krievijas āres? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.