Uz www.jekaba.lv

Brīnumainie Emirāti – 5. daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
5 min. lasāmviela

Pēc pastaigas mūsu vēderi bija gatavi ēdienam. Pavisam necilā iestādē baudījām ļoti gardas pusdienas. Meklējot pusdienu vietas, mēs parasti skatāmies, kur ēd vietējie iedzīvotāji. Maikijs gan apšaubīja restorāna tīrību un sākumā izteicās, ka nemaz nav izsalcis, bet, kad pagaršoja cepto vistiņu, svaigo maizi un rīsus ar vairākām mērcēm, nespēja atrauties – kā mēs visi, pat mazais Alberts, kurš parasti rīsus neēd.

81 \

82

Mums tā iegaršojās tradicionālā maize, ka nopirkām vēl pāris gabalus blakus esošajā ceptuvē, no kuras tā tiek piegādāta arī restorāniem.

Pirms aizbraukšanas no Hatas vēl aplūkojām Zaļo ezeru. Ūdens tiešām izskatījās zilganzaļš, bet patiesībā tas ne ar ko īpaši neatšķiras no iepriekš redzētā ezera pie dambja. Skaisti gan, protams, abi.

83

Ar īrēto automašīnu nedrīkstējām izbraukt no valsts, tāpēc ceļš no Hatas uz Al Ain mums bija divreiz garāks, nekā būtu bijis, caurbraucot Omānai. Pēc aptuveni trīs stundu brauciena cauri tuksnešainiem ceļiem iebraucām Al Ainā, kas jau bija tinusies tumsā.

Pa nakti palikām vienā no piecām pilsētā esošajām Al massa hotel ēkām, kurā noīrējām necerēti lielu dzīvokli ar gariem gaiteņiem, divām guļamistabām, divām vannas istabām, virtuvi un lielu viesistabu. Iekārtojāmies, paēdām vakariņas picērijā, un devāmies pie miera.

No rīta secinājām, ka caur logu pāri ielai var redzēt vienu no Al Ainas septiņām oāzēm. Pēc brokastīm tieši ar šo oāzi tad arī sākām pilsētas iepazīšanu. Savā iztēlē, dzirdot vārdu oāze, iedomājos pāris palmas un nedaudz ūdens tuksneša vidū. Sākumā grūti saprast, ka oāze var būt arī pilsētas centrā ar bruģētām takām kā parkā.

85

Oāze veidota trīs līmeņos, augstāko veido dateļpalmas, kas aizēno zemākos augus. Vidējā līmenī aug zemāki koki, piemēram, apelsīni un citroni, bet zemākajā līmenī audzē pavisam nelielus augus, piemēram, tomātus. Pa oāzi izveidota apūdeņošanas sistēma ar pazemes un virszemes kanāliem, pa kuriem tek ūdens, un ļoti dziļām akām.

Izgājām nelielu apli pa celiņiem, un pa vieniem no atvērtajiem vārtiem nogājām no takas, lai sajustu īsto oāzes garšu un smaržu. Eh, pavisam cits gaiss! Pēc sausā, tuksnešainā gaisa šķita, ka te jāsaelpojas pēc iespējas vairāk skābekļa. Pagaršojām arī apelsīnu no koka, taču tas bija ļoti skābs. Gājām atpakaļ uz taku spļaudīdamies.

88

Kamēr staigājām, mazākais ceļotājs ratos aizmiga, tāpēc nolēmām apskatīt arī turpat blakus esošo Al Ainas nacionālo muzeju un Sultāna cietoksni.

Ja viens cietoksnis jau ir redzēts, tad pārējie šķiet ļoti līdzīgi – liels iekšpagalms, mūris ar novērošanas torņiem visapkārt. Pagalmā varbūt kāda neliela ēka, aka vai koks. Muzejā bija apskatāms tradicionālais apģērbs, trauki, darbarīki. Interesanti, ka uz Abā Dabī ūdens tika piegādāts no Al Ainas.

89

90

Kad mūsu dēls pamodās, braucām uz vietu, kur lielāko prieku guva tieši viņš, tas ir, uz Al Khrair dzīvnieku tirgu. Mums nebija ne mazākā priekšstata, ko gaidīt no dzīvnieku tirgus, zinājām tikai to, ka tāds eksistē, un aptuvenu adresi. Tirgus mūs pārsteidza – simtiem, man pat gribētos teikt – tūkstošiem kazu vienā ielas pusē un tikpat daudz kamieļu otrā ielas pusē. Tiklīdz piegājām pie pirmajām iežogotajām kazām, pie mums pienāca vīrietis un mudināja viņam sekot. Izlikāmies, ka nedzirdam un neredzam. Viens no tirgotājiem iznesa laukā mazu kazlēnu, lai nofotografējamies ar to.

91

92

93

Kazas bija interesantas, bet mums gribējās apskatīt eksotiskākus dzīvniekus – kamieļus. Mēģinot atgaiņāties no uzmācīgā vīrieša, priecājāmies par kamieļu garajām skropstām un spriedām, kādam nolūkam kurš kamielis tiek tirgots – gaļai, pienam, darbam vai skriešanās sacīkstēm. Noskaidrojām, ka lētākie kamieļi maksā ap 20 000 dirhamu, tas ir, ap 5 000 eiro.

Beigu beigās padevāmies un sekojām vīrietim, kas mums parādīja pāris dienas vecus kamieļu mazuļus. Uztaisījis pāris foto ar mums un kamieli fonā, ko nemaz nevarēja redzēt, un tad mums pieprasīja naudu. Sākumā 20 dirhamus (~5 eiro), bet, kad bijām gatavi tos dot, sāka prasīt 200 dirhamus (~50 eiro) – sev un katram no trim tirgotājiem, kam pieder kamieļi. Nekaunība uz līdzenas vietas! Pateicām, ka nedabūs vispār neko. Beigās tomēr iedevām 5 eiro un devāmies prom. Neuzticieties pakistāniešiem, kas šajā tirgū laipni piedāvās jums visu ko izrādīt un uztaisīt bildes.

94

95

96

Paēdām pusdienas vienā no kafejnīcām blakus esošajā tirdzniecības centrā, un braucām uz Zaļo Mubazaraha parku. Tas ir kalnu ieskauts, tiešām zaļš parks pilsētas nomalē. Daudzi vietējie tur brauc piknikā un atpūsties pēc garas darba dienas vai nedēļas. Taču galvenais, kāpēc tur vērts atbraukt, ir karstie avoti. Bijām domājuši apmeklēt karsto avotu baseinu, bet mums ieteica to nedarīt ar tik mazu bērnu. Un labi, ka tā. Ierasts, ka termālajos baseinos ir silts vai ļoti silts ūdens, bet tur tas bija patiešām karsts. Mēs, tāpat kā daudzi vietējie, pamērcējām kājas upītē, kurā ūdens sajaucas ar to, kas iztek no baseiniem.

97

98

Pēdējais, ko apskatījām šajā valsts daļā, bija Jebel Hafeet kalns. Tā ir otrā augstākā virsotne AAE (1250 m.v.j.l.). Mēs nekāpām virsotnē, bet uzbraucām līdz augstākajai iespējamai vietai, kur atrodas milzīgs stāvlaukums, skatu platforma un restorāns.

Aiz sētas ceļš turpinās augšā kalnā, bet aiz kalnu grēdas jau ir Omāna, teju ar roku sasniedzama. Skatoties lejā, redzams vesels rajons desmitiem vienādu mājiņu.

Visskaistākie skati tomēr bija nevis pašā augšā, bet gan pusceļā, kur arī izveidotas vairākas skatu platformas ar stāvlaukumiem. Klintis un uz tām ceļš, kas izlocījies kā čūska. Vai tiešām mēs pa to braucām? Mazliet sirreāla sajūta, kā putnam, lidojot debesīs un skatoties uz niecīgo pasauli no augšas.

99

100

Vēlies iepazīt Emirātu elpu aizraujošo vērienu? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.