Uz www.jekaba.lv

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 9. diena (noslēgums)

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
4 min. lasāmviela

Šodien neko neesam ieplānojuši – nolemjam, ka beidzot neko nedarīsim un laiskosimies, kā nu kurš vēlās. Kristīne mums ir pastāstījusi par smilšu strēles taciņu uz lagūnu, beidzot varam turp aiziet, un nokļūstam paradīzē! Kāpēc gan vēl nebijām atklājuši, ka bēguma laikā var peldēties tirkīzzilā ūdenī baltu smilšu pludmalē? Neaprakstāmi košas krāsas, un mēs tam visam pa vidu! Šī peldēšanās lagūnā ceļojuma pēdējā dienā ir kā punktiņš uz “i”. 

Tomēr pārāk ilgi ar peldi aizrauties nav iespējams – saule karsē arī cauri ūdenim un man negribas sakairināt savu jau tā apdegušo miesu. Pēc kādas stundas lēnām pošamies atpakaļ uz savu krastu, jo mums sarunātas pusdienas mistera Simbas radinieka restorānā.

Pielāgojušies pole pole (“lēnām, lēnām”) un hakuna matata (“nekādu problēmu”) dzīves filozofijai, patiesi lēnām aizejam uz restorānu okeāna krastā. Tur mūs sagaida misters Simba, kas ar lepnumu atnes ne īpaši lielus šķīvjus ar kartupeļiem frī, salātiem, rīsiem, katram pa vienam nelielam ceptas zivs gabaliņam un vistas šķiņķītim. Nu, un vēl trauku ar mērcīti. Viss. Mazliet apmulsuši skatāmies uz ēdienu un nespējam noticēt – tiešām tas ir viss? Pierasts, ka tiekam lutināti ar īpašiem ēdieniem un “mazliet par daudz” tilpumiem.

Ēdiens drīz vien pazūd, bet paēduši neesam. Mans vistas šķiņķītis tiek nodots kolektīvai apēšanai, jo gaļu neēdu, bet man ar mazo zivs gabaliņu nepietiek, kamēr mans vistas gabaliņš pārējiem īsti nepalīdz nomākt izsalkuma sajūtu. Palūdzam papildināt kartupeļus vai rīsus, bet misters Simba tikai novelk savu tipisko: “Eeee, sorry, eee, everything is finished, eeee…” Mēs esam vīlušies un kopīgi nolemjam, ka dzeramnaudu viņš pelnījis nav. Šīs ļoti pieticīgās pusdienas mums izmaksā desmit ASV dolārus katram. Nosmejam par apaļīgo viltnieku, un apsolos sev nākamreiz izvairīties gan no šīs vietas, gan no mistera Simbas viltīguma. 

Dodamies uz viesnīcu, līdz vakariņām jāpagūst sapakot koferi, jo jau pl. 1.30 naktī jāsāk mājupceļš. Kristīne mums mājupvešanai ir sarūpējusi gan ananasus, gan mango. Ieraugot lielos augļu kalnus, saprotam, ka esam krietni pārcentušies ar pasūtījumu. Bet, ko lai dara, ja šīs salas augļu garša ir tik neatkārtojama, ka caur to gribas pagarināt ceļojuma sajūtu, arī mājās esot? Nu, kaut vai tik ilgi, cik to ļaus tropisko augļu izturība. 

Vakarā redzam, ka viesnīcas pludmalē notiek rosība – no restorāna lejā tiek nesti smagie koka galdi, iekurts ugunskurs, sāk smaržot pēc grilētām jūras veltēm. Pludmalē ir mūsu grupa, vēl daži viesnīcas viesi (starp tiem ir arī slavenais skotu mūziķis Finley Quaye ar savu producentu) un mūsu draugs, Jambiani ciemata neatkārtojamais šefpavārs Okala.

Sēžamies pie romantiski klāta galda, pie netālu esošā ugunskura pulcējas vietējie ļaudis, un ir skaidrs, ka kaut kas šovakar notiks – visnotaļ kaut kas vairāk par garšīgām vakariņām burvīgā atmosfērā. Es jau, protams, zinu no iepriekšējās reizes, ka Kristīne ir parūpējusies, lai Zanzibāras atvadu vakars visiem paliek atmiņā kā kaut kas īpašs. 

Drīz vien pēc neatkārtojamās maltītes sākas priekšnesums. No Stountaunas ieradusies deju grupa ar mūziķiem. Dziesmu pavadījuma tiek izpildītas tradicionālās afrikāņu dejas. Tā kā to redzu jau otro reizi, šoreiz priekšnesums man vairs nešķiet tik mulsinošs kā pirmajā reizē. Jāsaka gan, ka kustību horeogrāfija man joprojām šķiet ļoti jutekliska un erotiska, bet grupas dziedājums – skaļi meditatīvs.

Beigās, protams, tiekam visi aicināti pievienoties dejām, un man ļoti liels prieks, ka mana grupa ļoti labprāt metas afrikāņu ritmos. Tā nu pieēdušies, izsmējušies un izdejojušies vēl mazliet uzkavējamies pludmalē pie ugunskura. Vēl tikai pāris stundas, un šis skaistais ceļojums būs nokļuvis mūsu skaistāko atmiņu krātuvē. 

Sēžu pie ugunskura, blakus man Okala – liels, melnādains vīrietis ar saviļņojoši baltu sirdi, un Kristīne ar Marku – divi baltie ar skaistām un karstām Āfrikas sirdīm. Zvaigznes virs galvas var saujā satvert. Šķiet, katrai sekundei savs zvaigznes mirdzums…

Nu ko, latviete Āfrikā, kā Tava sirds jūtas atvadoties? Skumji un mierīgi reizē. Ar pārliecību, ka drīz būšu atpakaļ. Un kas ir drīz – pēc gada, pēc desmit? Neviens no cilvēces ieviestajiem laika mērījumu nogriežņiem nespēj ierobežot laika telpu mūžības priekšā. Es šeit esmu atradusi to kosmopolītisko pasaules māju sajūtu, un tas ir tas, kas mani pašu pārsteidz un bagātina. Izbaudu siltos nakts gaisa pieskārienus, dziļi ieelpoju zvaigžņoto nakti un dodos pēc kofera. 

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.