Uz www.jekaba.lv

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 8. diena

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
3 min. lasāmviela

No rīta sēžamies transfēra busiņā, lai dotos uz Jozani Forest un Prison Island. Apmēram pēc pusstundas jau esam nonākuši vienīgajā salas savvaļas mežā, kas kopš 1960. gada ir ieguvis nacionālā parka statusu. Lai šai neskartās dabas oāzei netiktu kaitēts, mežā drīkst iet tikai un vienīgi parka gidu pavadībā un ieeja maksā desmit ASV dolāru. Vairāk nekā 50 kvadrātkilometrus lielā teritorija tika izveidota, lai pasargātu Ungudžas salas endēmiskos dzīvniekus – Red Colobus jeb sarkanos pērtiķus.

Sarkanie pērtiķi ir zālēdāji, dzīvo kokos un krūmos. Jozani mežā mīt arī zilie pērtiķi. Interesanti, ka sarkanie un zilie pērtiķi dzīvo kaimiņos ļoti draudzīgi, jo tiem ir dažādi barības avoti, turpretī Red Colobus ģimenes viena ar otru īsti nedraudzējas, jo barības sagādē ir viens otram konkurenti.

Mēs esam laikā, kad Colobus mammītēm ir mazuļi, tie dzimst reizi divos gados. Mūsu parka gids Haidars stāsta, ka mežā mīt divas Red Colobus ģimenes. Katrā ģimenē dzīvo apmēram 40 dzīvnieku, un tikai 4–5 no tiem ir tēviņi. Dzīvnieki labprāt nāk apmeklētāju tuvumā, brīžiem pat izskatās, ka tieši pērtiķi nāk aplūkot mūs, nevis mēs viņus.

Pats mežs ir ļoti skaists – pārsteidzoši augstie sarkankoki rada sajūtu, ka esam īkstīši, kas nokļuvuši burvju mežā. Parka otrajā daļā var pa speciāli izveidotām koka laipām pastaigāt pa meža purvaino daļu. Iekļūstam vēl vienā pasakā – šoreiz šķiet, ka tūlīt no mangrovju saknēm izlīdīs Margaritas Stārastes zīmēti mošķīši. Divu stundu pastaiga Jozani mežā man atklāj ko Zanzibārai netipisku.

Pēc Jozani meža apmeklējuma dodamies uz Prison Island jeb Cietuma salu. Patiesībā šo salu sauc par Changuu. Tā atrodas pusstundas laivas brauciena attālumā no Stountaunas. Sala nav liela – nepilnu kilometru gara un tikai 230 metrus plata.

Lai arī salas nosaukums ir biedējošs, tomēr izrādās, ka tā nekad nav pildījusi cietuma funkciju. Līdz 1860. gadam arābi salu izmantoja dumpiniecisko vergu izvietošanai. Kad dažus gadu desmitus vēlāk Zanzibāra kļuva par Lielbritānijas protektorātu, salu iegādājās tās pirmais ministrs un uz tās tika uzcelts cietums sevišķi bīstamiem noziedzniekiem no toreizējās Tanganjikas valsts. Taču drīz vien epidēmijas dēļ salu sāka izmantot kā karantīnas centru dzeltenā drudža slimniekiem.

Šobrīd Cietuma salā mīt lielie Aldabras bruņurupuči, kas savulaik atceļoja no Seišelu salām. Sākotnēji 1919. gadā Seišelu salu gubernators uzdāvinājis Cietuma salai četrus bruņurupučus, kas ļoti labi iejutušies, tādēļ dažu gadu desmitu laikā to skaits pieaudzis jau līdz 200. Taču vietējie iedzīvotāji sākuši milzu bruņurupučus zagt, lai pārdotu kā mājdzīvniekus, un pat ēduši, tādēļ tie pamazām sākuši izzust. 1996. gadā uz salas bija palikuši vien septiņi bruņurupuči.

Kad Zanzibāras valdība kopā ar Pasaules Dzīvnieku aizsardzības organizāciju ieviesa bruņurupuču aizsardzības programmu, dzīvnieku skaits pamazām sāka atjaunoties. Šobrīd Aldabras bruņurupuči tiek uzskatīti par aizsargājamiem, un Cietuma salā izveidotajā rezervātā par tiem ļoti rūpējas. Apmeklētāji var lēnīgos milzu bruņurupučus pabarot un pačubināt. Lielie indivīdi brīvi pārvietojas pa visu teritoriju, vienīgi tikko izšķīlušies mazuļi un bērnudārza vecuma bruņurupucēni ir nošķirti būros, lai kāds tiem nejauši neuzkāptu virsū vai nenodarītu kādu citu kaitējumu.  

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.