Uz www.jekaba.lv

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 6. diena

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
5 min. lasāmviela

Nākamais rīts sākas ar braucienu uz mistera Simbas organizēto Safari Blue. Ar busiņu dodamies uz salas rietumu pusi, lai pēc tam ar laivu pārceltos uz Kwale salu. Laivā mums pievienojas seši serbu tūristi. Tā kā ir Lāčplēša diena, es laivas priekšgalā iestiprinu Latvijas karodziņu – lai plīvo!

Jau pa gabalu ievēroju, ka tajā virzienā, kurp dodas mūsu laiva, priekšā jau ir vesels lērums tūristu laivu, bet, ņemot vērā izbrauciena cenu, neko citu arī negaidīju. Sākumā piestājam pie kāda smilšu sēkļa, tur mazliet nomaļāk no citu tūristu pūļiem Simba uzceļ nojumi, lai ir ēna, sagriež dažādus augļus un piedāvā mums atspirdzinošus dzērienus.

Nopeldamies, daži iemēģina snorkelēšanu un atzīst, ka zemūdens pasaule šajā vietā ir patiesi skaista – visskaistākā, kas redzēta šī ceļojuma laikā. Pēc nepilnas pusstundas visi latvieši jau salīduši ēnā zem uzceltās nojumes, tikmēr serbi joprojām guļ karstajā saulē un cepinās. Viens par otru esam neizpratnē.  

Tā kā mums nav vēlmes atrasties saulē un “baudīt” sauļošanos 35 grādu karstumā, misters Simba aicina visus doties tālāk – uz oficiālo snorkelēšanas vietu. Ar laivu iebraucam mazliet dziļāk okeānā, uzvelkam pleznas un maskas un laižamies ūdenī. Laivas apkalpe pievilina zivis ar kokosrieksta gabaliņiem, esam strīpainu zivju apņemti – skaisti, bet pārāk lielu zivju dažādību nekonstatējam.

Un te man atkal jāatzīst sava muļķība – lai arī no rīta no papēžiem līdz degungalam iesmērējos ar SPF50 saules aizsargkrēmu, tomēr tas nav ūdensizturīgs, tādēļ snorkelējot jau pēc nepilnas pusstundas uz muguras gūstu pamatīgu saules apdegumu. Un zināju taču, ka tā var gadīties, jo reiz man jau bija tāda pieredze, taču smadzenes šo informāciju bija noglabājušas kaut kādā nepieejamā failā. Tad nu atlikušās ceļojuma dienas slēpju sevi no saules vēl dedzīgāk. 

Pēc snorkelēšanas mūs ved uz Kwale salu, kur paredzētas pusdienas. Zem lielas nojumes izvietoti daudzi gari galdi, teju pie visiem sēž tūristi un pusdieno. Mums ar serbiem ir rezervēti divi blakus galdi, sēžamies un gaidām savas pusdienas. Redzam, ka turpat netālu atrodas šķūnis, no kura augšup ceļas kūpoša dūmu strēle – tātad tur tiek gatavots ēdiens.

Pēc brīža mums atnes milzīgas paplātes ar jūras veltēm, frī kartupeļiem, rīsiem, salātiem. Ēdiena ir daudz, un tas ir garšīgs. Apkārt valdošo atmosfēru gan īpaši nekomentēšu – es kā mazu ceļojumu grupu cienītājs neizvēlētos tik tūristisku vietu, bet arī šim pasākumam ir savs šarms. Un vispār – uz visu jāskatās pozitīvi! Tā dara arī mana grupa, neviens pret šo ļaužu pārpildīto galamērķi un pusdienvietu neiebilst.

Pēc maltītes misters Simba mūs lepni aicina apskatīt vecu baobabu, kas pirms laba laika nogāzies stipras vētras dēļ un no kura saknēm uz augšu nu aug jauns baobaba stumbrs. Simba veikli uzlec uz nokritušā koka, neizlaižot laukā no paduses savu niedru ķeselīti (jo tur visa mūsu par ekskursiju samaksātā nauda), sprigani lēkā, dzied dziesmas un aicina mūs sekot savam piemēram. Skats amizants. 

Izlēkājies pa baobabu, vīriņš aicina mūs atpakaļ uz laivu, lai pirms mājupceļa ievestu vēl vienā skaistā līcītī, kur aug mangroves. Līcītis tiešām fantastisks, izmantojam iespēju vēlreiz nopeldēties, jo zinām, ka, atbraucot atpakaļ uz viesnīcu, okeāns jau būs attālinājies. Piebraucam ar laivu pie krasta, kur misters Simba sāk skaļi un ļoti ātri atkārtot: “Pole pole, pole pole, pole pole…” Lai arī viņš saka, lai mēs nesteidzamies, tomēr no balss intonācijas izklausās, ka viņš tieši otrādi grib, lai izkāpjam no laivas pēc iespējas ātrāk. 

Braucot mājās, misters Simba pavaicā, vai mums nav iebildumu, ja viņš uz mirkli ieskries veikalā nopirkt ģimenei maizi. Mums iebildumu nav, mēs pat labprāt viņam pievienotos. Viņš jautā, ko tieši gribam iegādāties. “Nu, alu, vīnu…” atbildam. “Tad piestāsim vēl vienā vietā, kur to visu varēsiet nopirkt!” saka Simba. Solījums tiek turēts, un pēc dažām minūtēm busiņš pietur pie veikala, kur ir tikai dzērieni. Cenas, manuprāt, tādas pašas kā pie mums – laba Dienvidāfrikas Republikas vīna pudele maksā ap 14 eiro.

Sapērkamies vīnu un alu. Turpat blakus dzērienu veikalam ir arī afrikāņu mākslas veikaliņš ar ļoti gaumīgām, skaistām mantām. Žēl, ka man suvenīri neinteresē, bet, ja interesētu, tad noteikti tajā atrastu daudz iespēju iztērēt naudu. Var iegādāties arī masaju zandales – tādas, kas gatavotas no riepu gumijas. Alise ar Mārīti ir nolēmušas pie tādām tikt, taču Mārīte vēlas, lai zandalēm aizmugurē ir arī tādas kā rotu antenas, bet šīs ir bez. 

Vakarā viesnīcas restorānā lūdzam atļauju iemalkot līdzatvesto “Latvijas Balzamu”, jo mums taču svētki. Mans draugs Vai iedod mums mazas glāzītes, un visu vakaru no latviešu galdiņa puses skan izsauciens “Maisha marefu!”, kas tulkojumā no svahili valodas nozīmē – ilgu dzīvi!

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.