Uz www.jekaba.lv

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 4. diena

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
6 min. lasāmviela

Šis viennozīmīgi ir rīts saullēktam! Pamodusies jau pl. 5.30, dodos pie okeāna gaidīt sauli. Baudu silto gaisu un okeāna viļņu rotaļas – tik skaists miers! Arī saule jau tuvojas – sākumā kūņojas pa mākoņiem, bet tad sāk plivināt savus oranžos starus pāri mākoņu malai. Rīts ir tik silti omulīgs! Baudu to ar aizrautību, līdz pēkšņi atskārstu, ka pagājusi jau vesela stunda un telefons pilns ar saullēkta bildēm. Līdz brokastīm vēl ir laiks, ielienu gultā un mēģinu pagulēt. “Esmu viens patiesi laimīgs cilvēks,” nodomāju, pirms laižos vieglā rīta snaudā. 

Uz brokastīm mēs ar Jāni ierodamies pēdējie. Māris jau ir atradis kopīgu valodu ar viesmīli Aminu – sauc viņu Aminatas vārdā un izteiksmīgiem žestiem pasūta sev brokastis: no abām pusēm ceptu olu, L I E L U  kafiju, augļus. “Ananasus un visu ko tu man atnes,” viņš saka, un Amina tik ķiķina un visu pieraksta. Mums atliek vien nobrīnīties, cik labi viens atraktīvs latviešu cilvēks spēj sazināties, pat nerunājot svešvalodās. Par Māra spēju sadraudzēties varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu – viņš tik tiešām spēj gan uzzināt, gan dabūt visu, ko vien vēlas. Vietējie puiši parasti saņem Māra uzslavu: “Tu tik esi puika!” un šis teiciens drīz vien pielīp arī mums.

Karstums šķiet neizturams, sviedru tērcītes rit pār muguru, vēl pirms uzkāpju uz riteņa. “Izturēšu,” mierinu sevi, “pēdējā diena.” Pēc pieciem kilometriem jau rīkojam pirmo pieturu, lai apciemotu Rock Cafe. Nosaukums gan nav rokmūzikai par godu – tas norāda uz kafejnīcas atrašanās vietu. Tā izvietojusies uz nelielas klints okeānā, kādus 200 metrus no krasta, un paisuma laikā to var sasniegt tikai ar laivu. Taču ir bēgums, un mēs tiekam līdz tai sausām kājām. Kafejnīca sāk apkalpot klientus tikai no pl.12.00, bet jauki, ka tādus ziņkārīgos viesus kā mūs ielaiž un atļauj izbaudīt atmosfēru. 

Jāturpina ceļš, bet jūtu, ka sāk svilt plaukstu augšpuses – labi, ka mani ceļotāji ir apzinīgi un ir paķēruši līdzi liekus velocimdus, ar kuriem padalās. Atceros, ka arī pagājušogad tieši trešajā dienā aizņēmos velocimdiņus, un papildus ieguvu arī raibas pēdu virspuses no viegla saules apdeguma. Ehh, atmiņa īsa, nākamreiz cimdi būs jāiegādājas laicīgi.

Šodien jāpārvar gandrīz 30 km. Pirms brauciena ar Suleimanu sarunājām, ka kādu gabaliņu pabrauksim pa skaistajām pludmalēm, bet nu nākas to smagi nožēlot, jo pludmalē mūs sagaida ļoti spēcīgs pretvējš, riteņi stieg smiltīs un atklātā plašumā ir ārkārtīgi karsts. Suleimans ir aizbraucis krietni priekšā – ne es viņu varu sasaukt, ne panākt, lai aicinātu mainīt maršrutu. Neko darīt, acis pilnas ar sviedriem, drēbes pielipušas pie miesas, spēki ātri izsīkst… bet meklēju vēl kādas enerģijas rezerves.

Redzu, ka daži nokāpuši no riteņiem un tos stumj. Metu savu spītu pie malas un daru tāpat – kaut nedaudz atpūtīšos. Bet ātri uz priekšu tā netikt, jākāpj vien atpakaļ uz riteņa un jācenšas mīties, lai arī ir sajūta, ka tikšana uz priekšu ir tik pole pole (“lēna-lēna”) kā bruņurupucim. 

Te pamanu, ka četri grupas biedri kopā ar Suleimanu ir nobāzējušies ēnā un sarunājas ar kādu masaju puisi. Runīgais Captain Mozus ļoti labprāt atbild uz visiem mūsu jautājumiem. 

Masajus Zanzibārā nevar nepamanīt – tumši brūni, slaidi puiši, tērpušies sarkanā apmetnī, kas pārmests pār vienu plecu. Viņi bieži uzrunā mūs pludmalēs – vienmēr draudzīgi apjautājas, kā iet, no kurienes esam. Protams, reti kurš no viņiem labi runā angliski, un par tādu Latviju neviens vispār neko nav dzirdējis. Masaji ir karavīru un klejotāju tauta ar spēcīgām, senām tradīcijām. Daudziem puišiem vaigos ir gravējumi – ādā iegrieztas strīpas, aplīši, trijstūri, ar ko iezīmēta piederība konkrētai ciltij, lai gan mūsdienās šādus “tetovējumus” taisa aizvien retāk. 

Labprāt iztaujājam Kapteini Mozu – kāpēc masajiem apakšējā žoklī trūkst divu priekšzobu? Masaju puikām zobi tiekot izrauti un to vietā ievietotas zāles pret malāriju. Taču mūsu instruktori provocējoši prasa vairāk informācijas, līdz puisis atzīst, ka šī šķirba priekšzobos tiek izmantota arī dažādu vielu uzņemšanai rituālos, lai nokļūtu transa stāvoklī.

Izjautājam arī par lauvas nogalināšanu: “Vai Tev, Kapteini, ir jau izdevies nogalināt savu lauvu?” Izrādās, lauvu nemedījot vienatnē – masaju vīrieši lauvas medībās dodoties barā. Puisis atklāti stāsta par visu, ko viņam jautā. Viņš angļu valodu esot apguvis no drauga, bet vispār masaji neesot īpaši izglītoti, tāpēc daudzi braucot no Tanzānijas uz Zanzibāru tirgot lietas, ko darinājusi visa ģimene. Atbraucot uz pāris mēnešiem, pārdodot tūristiem preci un dodoties atpakaļ, bet citi strādājot viesnīcās par sava veida apsardzi.

Tā pļāpādami, nonākam arī līdz lēkšanai – masaji spēj uzlēkt ļoti augstu, uzlido augšā kā vieglas pūkas un šķiet nenogurdināmi. Mēs labprāt pievienojamies – mums gan nesanāk ne tik viegli, ne tik augstu, ne tik ātri, bet jautri visiem.

Izlēkājušies gan vēl neliekam atraktīvo masaju mierā – mūsu instruktori sāk uzdot jautājumus par nopietnākām tēmām, piemēram, par meiteņu “apgraizīšanu”. Sadzirdējis neērto jautājumu, Kapteinis Mozus gan saka: “Klau, klau, es šeit esmu sava biznesa dēļ, nopērciet no manis kaut ko, tad parunāsim!” Žigli tiek izveidota tirgošanās vieta – zemē uzklāta sarkana sega un zibenīgi izkārtoti krāsaini suvenīri. Nu, ko lai dara, kaut kas ir jānopērk – puisis tik atraktīvi un ilgi mūs izklaidēja, lai jau saņem kādu atalgojumu. Tiekam pie atslēgu piekariņiem, sprādzītēm un citiem nieciņiem.

Taču, atgriežoties pie sava jautājuma, atbildi no masaju puiša mēs tā arī nesaņemam. Kāpēc meitenēm joprojām tiek veikta šī sāpīgā dzimumorgānu izkropļošana? Domāju, ka neko jaunu Mozus mums nevarētu atbildēt – tā ir gadsimtiem sena tradīcija, kura diemžēl joprojām tiek turpināta. Atvadāmies un sēžamies uz saviem riteņiem, lai pieveiktu pēdējos kilometrus līdz Red Monkey Lodge. 

Suleimans paklausa manam lūgumam, un tālāko ceļu mēs veicam, braucot cauri ciematam. No ceļa gan ir tikai nosaukums, koraļļu segums ir ļoti grubuļains, bet tik un tā braukt pa to ir krietni vieglāk nekā pa pludmali. Pie Kristīnes ierodamies slapji, noguruši, bet laimīgi. Pirmais, kas mūs sagaida pie viesnīcas, ir mazais, mīlīgais Red Colobus pērtiķītis, kas savvaļā sastopams tikai Zanzibārā. Uztveru to kā ļoti labu zīmi. 

Vēl kopbilde ar mūsu instruktoriem, un riteņus varam atdot – tagad baudīsim Zanzibāru laiskāk. 

Kristīne mūs – slapjos, pārgurušos žurkulēnus – samīļo un ierāda katram numuriņu. Esam izmitināti viens otram blakus numuriņos ar skatu uz okeānu – tas nozīmē, ka Zanzibāras ikdienas dzīve pulsēs mūsu acu priekšā gan dienu, gan nakti. Esmu par to ļoti priecīga. Naktīs skaļi šalkos okeāns, no rītiem un vakaros mazie, mīļie knēveļi skries peldēties un spēlēs futbolu, un mēs būsim daļa no tā visa. 

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.