Uz www.jekaba.lv

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 3. diena

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
5 min. lasāmviela

Brokastis tiek pasniegtas viesnīcas teritorijas otrā pusē, pie baseina. Mēs tiekam aicināti pie laivas – otrādi apgriezta tā lieliski kalpo kā brokastu galds. Šodien mums ir arī viens jubilārs – lai visa diena ir uz dzimšanas dienas noskaņojuma viļņa, apsveicu Rihardu jau pie brokastīm. Vai var vēl labāk pavadīt savu dzimšanas dienu? 

Tikšanos ar Suleimanu un velo dienas sākumu esam sarunājuši uz pl.10.00, un tas nozīmē, ka vēl var pagūt ielaisties baseina dzidrajos ūdeņos un savas 10–15 minūtes izbaudīt zanzibārisko hakuna matata noskaņojumu.

Viesnīcā dzīvo arī divi lieli suņi. Nepārzinu suņu sugas, bet man liekas, ka tie varētu būt attāli radi kādam vilku sugas pārstāvim. Rodas sajūta, ka šie ir teju vienīgie suņi uz salas, jo ceļojuma laikā redzam vēl tikai vienu klēpja sunīti kādai baltajai meitenei un pāris kucēnus Jambiani ciemā. Spriežam, ka Zanzibārā suņi nav pārāk lielā cieņā, ko apstiprina arī Suleimana reakcija uz abiem miera mikām viesnīcā – tiklīdz tie, draudzīgi luncinādami asti, lēni tuvojas mūsu riteņu instruktoram, viņš stingrā balsī tos raida prom. “Vai tev nepatīk suņi?” es jautāju. “Jā, man tie nepatīk,” skan stingra atbilde.

Šodien mums jānobrauc vien kādi 16 km, līdz nokļūsim pie Chwaka līča. Jocīgi, ka pirms gada vienīgais lietus, kas mūs skāra, bija tieši šajā posmā un arī tagad tajā izbaudām patīkami siltu lietutiņu. Nonākot Chwaka ciematā, mums nedaudz jāuzkavējas, jo tālāk pāri līcim dosimies ar laivu. Ar Suleimanu iegādājamies ananasus un mango, lai otrpus līcim uztaisītu vienu sulīgu mielastu.

Okeāns, kā ierasts, šai laikā jau ir atkāpies, tāpēc kāpjam nost no riteņiem un stumjam tos līdz ūdenim, saudzējot riepas no asajiem gliemežvākiem. 

Tā kā esam tikai desmit, gan riteņi, gan mēs paši tiekam izvietoti vienā laivā. Suleimans ir apņēmies mums pa ceļam iemācīt kaut ko no svahili valodas – liek atkārtot ciparus un iemāca, ka mzungu ir viens baltais, bet mēs visi (daudzi) esam wuzungu. Šoreiz daudz vairāk paplašinu savu svahili valodas vārdu krājumu, asante sana (“mīļš paldies!”) pēc intensīvas lietošanas jau nāk tik dabiski, ka neviļus tā turpinu pateikties arī Turkish Airlines lidmašīnā atpakaļceļā uz mājām. Un teiciens pole pole (“lēnām, lēnām!”) tiek lietots tik daudz, ka daži pat iegādājas krekliņus ar šo uzrakstu.  

Tā paiet aptuveni 20 minūtes laivā. Aiz mums paliek Zanzibāras sala ar tumšiem padebešiem, bet mēs piestājam līča pretējā pusē – Michamvi balto smilšu krastā. Dzidras debesis, spoža saule un smaragdzaļš ūdens. Turpat ēnā apmetušies notiesājam sulīgos mango un ananasus, ļaujamies ilgākai atpūtai un pludmales skatu baudīšanai. Vēl daži kilometri un jau būsim sasnieguši savu šodienas naktsmītni – eleganto Ras Michamvi Beach Resort.

Šonakt nakšņošana katram savā mājiņā, kas izkārtotas zaļā teritorijā kalna galā, turpat arī baseins, bet lejā viļņojas un skaļi šalko okeāns. Pēc veldzējoša welcome drink glāzes, iekārtojamies savos apartamentos, noskalojamies un tiekamies uz pusdienām. 

Lai arī esam salas austrumu krastā, Chwaka līcis ir tas, kas garantē saulrietu okeānā, tāpēc pēc mana lūguma vakarā pirms vakariņām tiekam aizvesti uz saulrieta vērošanas vietu. Savā galvā redzu to pašu maz apmeklēto vietu ar mazu koka niedru būdiņu, kas pilda kafejnīcas funkciju, ko apmeklējām pērn. Taču, kad šoferis paziņo, ka esam klāt, ieraugu, ka esam atvesti uz kādu citu kafejnīcu, kas čum un mudž no wuzungām. Jūtos vīlusies, bet tas vēl nav viss – mums vēl jāsamaksā ieejas maksa! Lai arī tie ir tikai trīs eiro un cenā iekļauta viena dzēriena glāze, tomēr esmu satriekta. Nākamreiz brīdināšu, ka saulrieta vērošanai jānotiek klusākā vietā.

Saulrietu vērot ir sabraukuši, manuprāt, visi tuvumā esošie baltie ļaudis, skan skaļa mūzika, cilvēki skaļi sarunājas, smejas… Nekādas romantikas. Bet visās lietās ir jāmeklē labais – pats saulriets, protams, ir ļoti skaists. Iemalkojuši pa vīna glāzei, arī mēs sajūtamies labāk. Mums par draugu kļūst kāds britu kungs, kas ar savu atraktivitāti uzbur neparastu jautrību – tā komplektā ar saulrieta skaistumu tomēr rada brīnišķīgu vakaru.

Saule noriet un tūlīt iestājas tumsa, busiņa šoferis jau nepacietīgi nāk mūs meklēt. Atgriežamies naktsmītnē tieši uz vakariņām. Tā kā daži no grupiņas bija palikuši viesnīcā atpūsties, varam dalīties iespaidos, kā nu kurš ir pavadījis pēcpusdienu.

Kad esam lēmuši doties pie miera un jau esam atstājuši galdu, pēkšņi no virtuves nojumes sāk skanēt “Happy Birthday!” meldiņš. Jau zinu, ka kūka ar svecīti ir paredzēta Rihardam dzimšanas dienā, tādēļ griežamies atpakaļ, jubilārs pūš sveci, un mēs atkal sēžamies pie galda, lai baudītu desertu. Es gan esmu tik ļoti pieēdusies, ka laižu desertu garām.

Bet pie miera gan vēl nedodamies, jo jāiet kārtējā Indijas okeāna izpētē, šoreiz lielākais mūsu “loms” ir milzīgs krabis. Es teiktu, ka no vienas spīles līdz otrai tas pārsniedza pusmetra garumu.

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.