Uz www.jekaba.lv

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 2. diena

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
6 min. lasāmviela

Atveru acis – žilbinoši saulains rīts! No kondicionētā numuriņa skatoties laukā pa logu, sajūtas burvīgas, bet es jau nojaušu, ka pārvietoties ar riteņiem lielajā svelmē nebūs viegli. Lai vai kā, pl. 9.00 Suleimans ir klāt un pavada mūs uz transportu, kas izvedīs no intensīvās pilsētas satiksmes uz garšvielu dārzu, pēc kura apmeklējuma sāksies mūsu velobrauciens.

Pārejam ielu dzīvībai diezgan bīstamā vietā – gājēju pāreju te nav daudz, bet satiksme ir traki aktīva. Suleimans ar savu palīgu Isu kaut kā tomēr pārved mūs pāri ielai sveikus un veselus, un es ieraugu, ka mēs brauksim ar dala dala – busiņu, kas Zanzibārā veic sabiedriskā transporta funkciju. Nopietni? Mēs brauksim ar dala dala? Sirsnīgi nopriecājos, jo iepriekšējā reizē ļoti gribējās ar to izbraukt, bet nebija izdevības.

Iekāpjam un iekārtojamies uz sānu soliņiem, iekšā ir pat ļoti gaumīgi – sienu apdarē dominē zilu toņu ornamenti. Logu, protams, nav, un durvju arī. Mēs sēžam kā kundziņi viens no otra diezgan atstatus un novērojam, ka īstie maršruta dala dala ir piebāzti līdz malām – tā, ka kāds no pasažieriem pat ir pieķēries mašīnai pie rokturiem un stāv uz āra pakāpiena. Mūsu riteņi ir skaisti izkārtoti uz dala dala jumta. 

Apmēram pēc 20 minūtēm esam klāt garšvielu dārzā, kur mūs sagaida Abdulas Abeida ģimenes garšvielu dārza īpašnieks, lai pusotru stundu mums nepaguris izrādītu dažādus garšaugu stādus, dotu nobaudīt garšvielas un augļus. Sākam, protams, ar Lipstick tree – meitenes iegūst oranžsārtas lūpas, bet puiši tiek pie spilgtiem sejas krāsojumiem. 

 

Šī viesošanās garšvielu dārzā ir ne vien izzinoša, bet arī jautra – atraktīvais saimnieks gan uzrāpjas kokā, gan aicina viņam pievienoties uzdziedāt dziesmu. Un mēs labprāt piespēlējam jokiem. 

Nogaršojam augļu lērumu, te man jāatvainojas, jo noteikti lielāko daļu no garšotā un redzētā nemaz neatcerēšos, bet zinu, ka ēdām marakuju, džekfrūtus, ananāsus, papaiju, mango, karambolu, apelsīnus. Garšojām arī skābeno kakao pupiņu apvalku, piparus, kardamonu, citronzāli, ingveru un pat kurkuma sakni, no kā mums ar Alisi vēl divas dienas zobu galiņi bija oranži. Ja kaut ko nevarējām pagaršot, tad varējām redzēt, kā konkrētās garšvielas aug dabā, kā tās izskatās – piemēram, zemesrieksti, krustnagliņas, muskatrieksts, vaniļa, karija garšviela. 

Neskatoties uz to, ka esmu jau reiz viesojusies šajā dārzā, man joprojām ir daudz atklājumu. Garšaugu tūres beigās visi tiekam apdāvināti – meitenes saņem krāšņus, no augu lapām un ziediem darinātus kroņus un aproces, kā arī somiņas, savukārt puišiem tiek cepures un šlipses. Ļoti koši un skaisti! Es sakombinēju savu kroni ar nadziņa cepurīti un visu atlikušo dienu uz riteņa jūtos kā karaliene. 

Pēc apdāvināšanas turpat šķūņveidīgā telpā seko pusdienas, grīda noklāta ar paklājiem un ēdiens ir salikts turpat plāna vidū. Lai arī esam jau ļoti pieēdušies, degustējot visdažādākos augļus, garšvielas un dārzeņus, noēdam pusdienas līdz pat tukšiem traukiem, jo viss ir bezgala garšīgs. 

Pēc pusdienām ir iespēja nopirkt ģimenes sieviešu radītos un fasētos produktus – dažādu garšvielu maisījumus, tējas, kafiju, krēmus, ziepes, smaržas. Kamēr mēs snaikstāmies gar lielo preču galdu, Suleimans un Isa gatavo riteņus braukšanai, un atklājas, ka viens velosipēds uz dala dala jumta tomēr ir cietis – ir izlocījies priekšējais ritenis un tas ir jāmaina.

Kamēr gaidām, laiski sasēžamies ēnā un mums pievienojas mazs ķipars – apmēram četrus gadus vecais saimnieka dēlēns, kas labprāt grib ar mums padauzīties. Rezultātā Alise dabū pa galvu ar koka sprungulīti. Šo viņa blēņošanos Māris cenšas piefiksēt fotokadros, kas, savukārt, ieintriģē mazo žiperi, un viņš, veikli ticis pie Māra telefona, pēta savas bildes, bildē Māri un taisa selfijus, atkal pēta bildes un smejas. 

Pēc nepilnas stundas ritenis salabots un dodamies ceļā. Šodien mums nopietns izaicinājums – jāšķērso sala, un tas nozīmē, ka jānobrauc aptuveni 35 km. Izlasot šo teikumu, rūdīti velomīļi noteikt iesmīn ūsās, bet jāatceras, ka temperatūra ir 33–350C un ceļa segums ir ļoti mainīgs – no grumbuļainiem koraļļu ceļiem līdz gludam asfaltam. Ik pa laikam stājamies – bildējam, padzeramies, atvelkam elpu un iztaujājam Suleimanu par Zanzibāras dzīvi. Tā kā zinu, ka nakšņosim pasakainā viesnīcā, man tā ir pietiekami liela motivācija neļauties pilošo sviedru izraisītam vājumam. 

Galīgi slapji un noguruši ierodamies Pongwe ciematā. Nakšņošana paredzēta Seasons Lodge Zanzibar viesnīcā, kas iekārtojusies okeāna austrumu krastā. Tās teritorija izceļas ar zaļu dārzu un dažādām instalācijām, kas ļoti harmoniski veido stilīgu eksterjeru ar filosofiski dziļu domu: “Saudzēsim dabu!” 

Iekārtojamies numuriņos, un ar steigu dodamies peldēties okeānā, kamēr vēl ir ūdens. Tagad mums katru dienu būs jārēķinās ar bēgumiem un paisumiem, tas nozīmē, ka pelde okeānā mums garantēta vien pirms vakariņām un pirms brokastīm, pēc tam ūdens atkāpjas, veidojot gleznaini skaistas ainavas. 

Tā kā esmu apsolījusi vakara ekspedīcijas, pēc vakariņām žigli dodamies pēc ežu kurpēm un lukturīšiem. Jāatzīst, ka šoreiz mums nav bagātīgs atklājumu klāsts, bet tāpat teju kilometru garo pastaigu okeānā veicam, pētot dažādas formas jūras ežus, krabjus, zivtiņas un jocīgos jūras gurķus. 

Pošoties naktsmiegam, pēķšņi satrūkstos no skaļām, pie auss skanošām, griezīgām skaņām. Saprotu, ka tas ir kāds eksotisks Zanzibāras putns, bet kā viņš tika manā istabā?! Ieslēdzu gaismu un skatos skaņas virzienā. Fū, istabā neviena nav, bet tepat sienā ir ventilācijas lodziņš, kas no ārpuses noslēgts ar smalku sietiņu–- putns ir iekārtojies kaut kur tur, lai skaļi parunātos. Novēlu viņam ar labu nakti un putns, sapratis manu eiropieša nepacietību, liekas mierā, ļaujot man beidzot netraucēti gulēt.

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.