Uz www.jekaba.lv

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 1. diena

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
9 min. lasāmviela

Uz Zanzibāru dodos otro reizi, bet, nolaižoties lidostā un ieelpojot silto nakts gaisu, mani pārņem sajūta, ka atgriežos jau sen zināmā vietā. Esmu te bijusi vienu reizi, pavadot uz salas tikai septiņas dienas, un kopš tās reizes ir pagājis gads, tomēr sajūta, ka es te tik ļoti iederos, man liek ieklausīties sevī. Kas ir tas, kas mani tik ļoti vilina Zanzibārā, un kas dod šo otro māju sajūtu, atraisot manī brīvības prieku un vieglumu? Vai tas ir kāds īpašs hakuna matata (“nav problēmu” svahili val.) attieksmes piepildīts gaiss, ko ieelpojot, jau ar pirmo elpas vilcienu nokļūstu viegli eiforiskā laimes apdullumā? Kas ir tas, kā dēļ es uz vienpadsmit dienām aizmirstu, ka mums joprojām nav valdības, ka man būtu laiku pa laikam jāieskatās darba e-pastos, ka manam dēlam ir vārda diena…

Vienīgi Lāčplēša dienas datums mani atsauc pie realitātes, lepni nesu rokā Latvijas karodziņu un mēģinu to visas dienas garumā turēt acu priekšā – lieku tam lepni plīvot laivas priekšgalā okeāna salu izbraucienā, visiem stāstot, ka tas ir Latvijas karogs un mums šodien ir nozīmīga atceres diena un svētki. Latvietības gēns manī joprojām ir spēcīgs, tas priecē. Tikai jāsaprot, kas tieši šajā salā liek latvietei justies tik ļoti afrikāniski laimīgai.  

Šoreiz ceļojumā devos ar pavisam mazu grupu – kopā ar mani esam astoņi. Un mana laime un veiksme, ka grupa ir ļoti saliedēta, draudzīga un vienota. Katrs smaids, atklājums, prieks un novērojums visa ceļojuma garumā tiek dalīts ar pārējiem grupas ceļotājiem gluži kā ar ģimeni.

Lidojums šoreiz paņem ilgāku laiku, jo čarterreisa šogad nav un tā vietā izmantojam Turkish Airlines lidojumus Rīga – Stambula un Stambula – Zanzibāra, kopumā ceļā pavadot nepilnu diennakti. Taču Turkish Airlines lidmašīnas ir ērtas, arī apkalpošana ir ļoti augstā līmenī, tāpēc ceļš ir viegli izturams. Nepaspējam ne attapties, kad jau esam nolaidušies Zanzibāras lidostā. Ir mazliet pāri pl. 4 naktī, ātri tiekam pie vīzām, un jau pēc nepilnas stundas esam viesnīcā pašā Stountaunas sirdī, kur ļaujamies dažu stundu atpūtai. Drīz jāceļas, jo ieplānota tikšanās ar velobrauciena instruktoru Suleimanu un Zanzibāras latviešu dvēseli Kristīni. 

Esam izmitināti skaistā dizaina viesnīcā Stountaunas vecpilsētas krastmalā netālu no ostas. Viesnīcai ir āra baseins, ko labprāt iemēģinām gan no rīta pirms došanās karstajās pilsētas ielās, gan vakarā, atgriežoties no tveicīgās un notikumiem piepildītās dienas.

Brokastis ieturam uz jumta terases – gan silto brokastu ēdienu, gan augļu izvēle ir laba. Steigas sajūtas nav vispār, zanzibāriešu hakuna matata stāvoklis ir tik lipīgs, ka šķiet – to šeit iegūst kopā ar katru karstā gaisa ieelpu. Lai gan miegam atvēlētas bija vien pāris stundas, visi esam pamodušies agri un priecīgā noskaņojumā baudām pirmās ceļojuma brokastis. 

Suleimans, kurš jau iepriekšējā reizē mani apbūra ar savu uzmanīgo attieksmi un rūpēm, ierodas mūs satikt precīzi norunātajā laikā. Ļoti priecājos, ka arī šoreiz viņš būs mūsu riteņu instruktors un kopā pavadīsim trīs dienas. Ar prieku uzzinu, ka šī gada laikā Suleimans ir paguvis apprecēties un darbā viņam tiek uzticēti aizvien atbildīgāki pienākumi. Vēroju šīs pārvērtības ar patiesu gandarījumu, jo, kā saka viņa priekšniece, Bike Zanzibar īpašniece, zviedriete Helēna – šeit nav daudz tādu cilvēku kā Suleimans. Citiem viss jāierāda un jāiebaksta ar pirkstu vairākkārtīgi, tāpēc Sulei ir īsts atradums – atbildīgs, izdarīgs, ar pozitīvu attieksmi, ar labu humora izjūtu un cieņu pret klientiem.

Turpat satiekam arī Kristīni – saulaino, enerģisko un dzirkstošo Zanzibāras latvieti. Atzīšos, viņas uzņēmība – atļaušos pat to definēt kā trakumu – ir mans iedvesmas avots. Apbrīnoju Kristīnes un viņas vīra Marka vēlmi radīt prieku. Abi kopā organizē mūzikas festivālus, palīdz vietējiem Zanzibāras un Tanzānijas talantiem un atklāj vietējiem mūziķus no ārpasaules. Arī mēs šoreiz plānojam apmeklēt viņu rīkoto iknedēļas Jam Session: Crazy Monday pasākumu, kur baudīsim dažādu mūziķu uzstāšanos. 

Šodien plānā ir katram izvēlēties savu divriteni. Lai tiktu pie riteņiem, jāpaiet kāds gabaliņš pa līkumainajām Akmens pilsētas ieliņām – karstums, saule un mums smaidi līdz ausīm. Līkumojam starp bezgalīgajiem ieliņu labirintiem, līdz nonākam pie divriteņiem. Suleimans katram palīdz piemeklēt atbilstošāko riteni, jo trīs dienas pavadīsim kopā ar saviem jaunajiem, mazliet aprūsējušajiem, bet tehniski ļoti labajiem ceļabiedriem. 

Sviedru tērcītes jau kutina muguru – jāsāk pierast, vēsāk turpmākās desmit dienas noteikti nebūs. Mazliet glābj Kristīnes izvēlēta kafejnīca ar spirdzinošu svaigi spiestu marakujas sulu. Suleimans izdala mums Ungudžas jeb Zanzibāras salas kartes un izstāsta katras dienas aptuveno plānojumu. Uz riteņiem sēdīsimies rīt, bet šodien vēl jāizbauda Stountaunas vecpilsētas harizmātiskā atmosfēra. Ar Kristīni tiksimies pēc četrām dienām, kad riteņbraukšanu beigsim viņas viesnīcā Red Monkey Lodge Jambiani ciematā. Tagad mūs savā paspārnē ņem gids, kas iepazīstinās ar pilsētu. 

Akmens pilsēta jau kopš 2000. gada ir UNSECO Pasaules mantojuma sarakstā. Tajā atrodas vismaz 1700 vēsturisku ēku, kas saglabājušās no portugāļu kolonizācijas un Omānas sultanāta laikiem. Diemžēl lielākā daļa ēku ir bēdīgā stāvoklī, tikai aptuveni  20% ir atjaunotas un rada patiešām greznu iespaidu – iedomājos, cik skaista būtu šī pilsēta, ja visas ēkas mirdzētu uzpostas! Visskaistākā pasaulē! Diemžēl mitrais gaiss un tropiskais klimats dara savu – arī svaigi krāsotas fasādes drīz vien pārklājas ar tumši pelēcīgām mitruma pēdām. Bet vienalga – esam savaldzināti. 

Dodamies pastaigā, maksimāli cenšoties turēties ēnā. Tiekam aizvesti uz tirgu, kur zivju paviljons pārsteidz mūs ar bagātīgo jūras iemītnieku klāstu un absolūti laiskiem pārdevējiem, kas, izlaidušies pusguļus starp zivju letēm, rāmi noraugās uz tūristiem.

Augļu, dārzeņu, garšvielu un mantu tirgus gan ierauj mūs skaļākos pārdevēju aicinājumos iegādāties visu, ko redzam. Daži no maniem ceļotājiem labprāt iesaistās tirgošanās aktivitātēs, kaulējoties par cenu. Izskatās, ka process iepriecina gan pārdevējus, gan pircējus. 

Apskatām vēsturiski nozīmīgas ēkas – vispirms Brīnumu namu, kas, manuprāt, ir lielākā ēka vecajā pilsētas daļā. Būvēta 1883. gadā, sultāna Bargaša valdīšanas laikā. Māja nosaukta par Brīnumu namu, jo tā bija valstī pirmā ēka, kurā bija elektrība un lifts. Šobrīd tā tiek rekonstruēta, lai nākotnē pildītu Nacionālā muzeja funkciju. Remonta dēļ ēkā netiekam, bet no ārpuses gan apjūsmojam. Apskatām arī Arābu fortus, uzklausām daudzus vēstures faktus un stāstus par svarīgiem notikumiem, kas nu savijušies ar skaistām, romantiskām leģendām. 

Protams, tiekam aizvesti arī līdz slavenā grupas Queen solista Fredija Merkūrija dzimtajai mājai, kur dziedātājs, īstajā vārdā Farohs Bulsara, dzīvoja līdz 17 gadu vecumam. Šoreiz iekšā netiekam, jo māja ir pārtapusi par viesnīcu. Tik vien varu saviem ceļotājiem izstāstīt, ka Fredija dzīvoklis bija otrajā stāvā pa labi. Iepriekšējā reizē mums izdevās mājā ieiet un sajust slavenā mūziķa bērnības laika gaisotni – šeit dzīvojot, veidojās viņa unikālās personības aizmetņi. 

Ar nosaukumiem te ir neliels kalambūrs – oficiāli salas nosaukums ir Ungudža, bet visi to dēvē par Zanzibāru, savukārt vienīgās salas pilsētas oficiālais nosaukums ir Zanzibāra, bet visi to sauc par Akmens pilsētu jeb Sountaunu, lai gan šis nosaukums vairāk attiecināms uz veco, vēsturisko pilsētas daļu. Vienīgajā salas pilsētā dzīvo apmēram 200 tūkstoši iedzīvotāju, bet uz salas kopumā – nedaudz vairāk par miljonu.

Divas stundas lielajā karstumā paiet nemanot, tomēr jūtam, ka sāk pārņemt gurdenums, tāpēc noslēgumā lūdzam gidu pavadīt mūs līdz slavenajam Zanzibar Coffee House. Vieta izceļas ar ļoti labu kafijas piedāvājumu – šeit glītos iepakojumos safasēta Tanzānijā audzētā kafija gan maltā, gan pupiņu veidā. Ļoti garšīga, novērtējam to uz vietas un nopērkam arī mājup vešanai. Ēdiena izvēle šeit ir pietiekami internacionāla – no mums pazīstamajiem grieķu salātiem, pankūkām un smalkmaizītēm līdz mums eksotiskiem afrikāņu ēdieniem. 

Visu ekskursijas laiku mums uzticīgi sekojis arī Suleimans, kuru nu aicinām kopā ar mums iebaudīt maltīti, taču viņš atsakās, solot būt klāt vakarā, lai aizvestu mūs uz vakariņām, jo citādi apmaldīšanās vecpilsētas daudzajos labirintos mums esot garantēta. Mēs gan drosmīgi apsolām, ka ceļu no kafijas nama līdz viesnīcai atradīsim paši. Izejot no pusdienu vietas, esam jau pamatīgi izpētījuši pilsētas karti un ar pirkstu novilkuši īsāko un vienkāršāko ceļu. Ar lielu pārliecību sākam virzīties uz viesnīcas pusi, bet pie trešā ielas līkuma jau vairs nespējam saprast, kur iet tālāk. Sekojam intuīcijai, jo skaidrs ir viens – galvenais tikt līdz krastmalai, tad viesnīcu atradīsim. Tā arī, lai arī ne pa ieplānoto ceļu, atrodam viesnīcu – līdz vakariņām mazliet vairāk nekā divas stundas, tāpēc ar steigu izmantojam iespēju atveldzēties baseinā. 

Vakariņas rezervētas greznajā Emerson on Hurumzi – senā sultāna padomnieka mājā, kas savulaik bijusi otra augstākā ēka pilsētā. Māja ir prasmīgi atjaunota, šobrīd tajā atrodas viesnīca un restorāns. Pirms vakariņām mums tiek izrādītas vairākas istabas, īsumā izstāstot par katras telpas pielietojumu pirms vairākiem gadsimtiem. Visas istabas ir ļoti greznas un rada sajūtu, ka sultāna finanšu padomnieks ar sievām pametis tās vien uz mirkli, lai drīz atkal atgrieztos. Mājas konstrukcijai pa vidu kvadrātveida griezumā izvietojušās kāpnes četru stāvu augstumā, tās greznojas ar telpaugiem, padarot ēku mājīgu, mūsdienīgu un elegantu. Dažās telpās ir izstāde – pie sienām apskatām košas gleznas.

Restorāns atrodas pašā augšā uz jumta terases. Iekārtojamies uz zemiem grīdas sēdekļiem, un sajūsmināmies par dienā piedzīvoto. Restorāna apkalpojošais personāls ir draudzīgs un labestīgi noskaņots. Viesmīlis ar entuziasmu izklāsta vakara norises gaitu un iepazīstina ar vakariņu maltītes ēdieniem. Turpat maliņā iekārtojas neliels mūziķu ansamblis un ražena dziedātāja, kas ik pa laikam izpilda afrikāņu dziesmas – ne par daudz, ne par skaļu, ne par uzmācīgu – tieši tik, lai mums visiem šīs pirmās vakariņas Zanzibārā liktu mazliet aizturēt elpu no skaistajām emocijām. Vērojam saulrietu pār Stountaunas jumtiem un okeāna piekrasti, baudām muzikālos priekšnesumus un izcili gardos ēdienus. Ar šādu dienas noslēgumu esam nepārprotami iekļāvuši Akmens pilsētu „Ļoti patīk” sarakstā. 

Pēc vakariņām mūs atkal sagaida Suleimans un pavada līdz krastmalai, kur pilnā sparā notiek nakts tirgus. Taču mēs esam tik ļoti labi paēduši, ka mūs nekas vairs nevilina, un arī karstā diena ar lielo iespaidu devu rosina domas par atlaišanos gultā vēsā istabā. Nesteidzīgi izejam cauri krastmalas tirgum un lēnā gaitā sasniedzam savu viesnīcu, kur atvadāmies no uzticamā Suleimana līdz rītam, kad sāksim savu velopiedzīvojumu.

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.