Uz www.jekaba.lv

Astoņi iemesli apmeklēt Jukatanas pussalu Meksikā (2. daļa)

Zaiga Runce, ceļotāja
7 min. lasāmviela

Sava ceļojuma laikā mēs veselu mēnesi pavadījām Jukatanas pussalā. No visa tā, ko mēs redzējām, iesaku iespaidīgākās vietas, ko nepalaist garām, ja dodies ceļojumā uz Jukatanas pussalu.

(Raksta pirmo daļu lasi šeit!)

5. Kultūras galvaspilsēta Merida

Merida ir koloniālā pilsēta, kas tiek popularizēta kā baltā pilsēta. Ir vairākas versijas, kāpēc tā, bet populārākā no tām ir, ka Merida uzcelta uz vecas maiju pilsētas pamatiem, izmantojot tās baltos akmeņus. Es gan Meridu drīzāk sauktu par gaišo pilsētu, jo ēku krāsojumā dominē pasteļtoņi. Citās pilsētās mājas krāsotas pēc principa “jo košāk, jo labāk”. Vēl Merida no citām Jukatanas pilsētām atšķiras ar grezniem metāla kalumiem.

Merida ir lielākā pilsēta Jukatanas pussalā, tajā ir ļoti daudz ko redzēt gan mākslas un arhitektūras mīļiem, gan ģimenēm ar bērniem. To droši var dēvēt par Jukatanas kultūras galvaspilsētu, ne velti tā divas reizes tikusi nominēta kā Amerikas kultūras galvaspilsēta. Meridā pat ir avēnija, kas veidota pēc Parīzes Elizejas lauku parauga. Tās malās var redzēt greznas savrupmājas. Sajūta patiesi kā Eiropā!

Turpinājumā dažas lietas, vietas, kas mums (un bērniem) Meridā īpaši patika.

Lucas de Galvez tirgus ir vienkārši milzīgs, tajā var atrast pilnīgi visu, sākot ar ēdienu, turpinot ar apģērbu, beidzot ar darba rīkiem un dzīvām vistām, trušiem un papagaiļiem. Pēc skata tirgus ļoti noplucis, ne pārāk tīrs, bet fantastiski smaržīgs. Pēc skata ļoti apšaubāmā būdiņā ēdām vienas no garšīgākajām zivīm savā mūžā.

Centrālais laukums ir pilsētas sirds, kur vienmēr kaut kas notiek. Katras svētdienas vakarā te notiek dzīvās mūzikas deju sarīkojums, kur jebkurš var nākt izkustināt savus kaulus ritmiskās meksikāņu mūzikas skaņās. Mēs dzīvojām hostelī tieši pie Centrālā laukuma, no balkona vērojām Revolūcijas dienas gājienu. Meridas Lielais laukums vienmēr ir pilns ar cilvēkiem, tur vienmēr var nopirkt kaut ko garšīgu.

Meridas dzelzceļa muzejs ir brīvprātīgo izveidots. Par nepilnu eiro var apskatīt, izložņāt, aptaustīt un apčamdīt visu, kas tur atrodas. Dzelzceļa galapunktā, būtībā zaļā pļavā, ir izstādīti vairāki atjaunoti vilcienu vagoni un lokomotīves. Tajās var iekāpt, visos krēslos apsēsties, visus kloķus izmēģināt, visas pogas izspaidīt.

Meridā ir arī divi bezmaksas zoodārzi. Animaja parka vidū ir milzīgs padziļinājums, kurā dzīvo dažādi dzīvnieki. Cauri zoodārzam, kas sadalīts trīs daļās – Āfrika, Amerika, Eirāzija – var izbraukt ar bezmaksas safari busiņu. Bedrei apkārt var apiet pa taku, vērojot dzīvniekus no augšas. Parka vidū ir augsts maiju tornis, kurā var uzbraukt un apskatīt zoodārzu un daļu Meridas no augšas.

Sentenario parks sastāv no divām daļām – zoodārza, kurā ir gana daudz dažādu dzīvnieku un putnu, un atrakciju parka. Tur ir arī vairāki bērnu rotaļu laukumi un dažas kafejnīcas, kurās var nopirkt dažādus našķus.

Meridas galvenā kapsēta iekļauta daudzos ceļvežos, tāpēc pilsētas apskate bez to apmeklējuma nav pilnīga. Kapu kopiņas atgādina meksikāņu mājiņas ar nelielām kāpnēm. Jukatāniešu mūža mājas nokrāsotas tikpat dullās krāsās kā mājas dzīvajiem.

 

6. Varavīksnes pilsēta Kampeče

Kampeče Jaunajā pasaulē bija viena no lielākajām ostām un regulārs pirātu uzbrukumu mērķis. Pasaulē lielākais pirātu uzbrukums te tika piedzīvots 1663. gadā, kad pilsētas ostā piestāja 20 pirātu kuģi. Pēc šī uzbrukuma Spānijas karalis bija spiests apbūvēt apkārt pilsētai mūrus, lai to aizsargātu. Vairāk nekā divus kilometrus garo un astoņus metrus plato mūru būvniecība prasīja 50 gadus. Taču pilsēta pēc tam bija praktiski neieņemama. Mūsdienās saglabājušies septiņi no astoņiem torņiem un daļa mūra. Vienā no torņiem izveidots botāniskais dārzs.

Kampečes vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Kampeče tiek dēvēta par varavīksnes pilsētu, un, staigājot pa vecpilsētu, ir pilnīgi skaidrs kāpēc – ēkas nokrāsotas visās varavīksnes krāsās. Interesantas ir ļoti augstās apmales un gājēju celiņi ar kāpnītēm galos un pa vidu, lai varētu uzkāpt augšā.

 

7. Vajadolida

Vajadolida uzcelta uz maiju pilsētas Zaki (tulkojumā no maiju valodas – Baltais ērglis) un nosaukta par godu Spānijas Vajadolidai, kas tajā laikā bija Spānijas galvaspilsēta. Tā ir burvīga koloniālā laika pilsēta.

Tāpat kā citās Meksikas pilsētas, arī Vajadolidā visa dzīve grozās ap pilsētas Centrālo laukumu. Pa dienu tas ir pilns ar tūristiem, bet vakaros pilns ar vietējiem, kas bauda folkloristu dejas, dzīvo mūziku un vienkārši ēd, jo tieši vakaros te sarodas ielu tirgotāji ar dažādiem gardumiem. Noteikti nogaršojiet markesitas, kas ir plānas vafeles, kurās sapilda visu iespējamo (piemēram, nutellu un sieru – garšo lieliski, lai gan tā neizklausās) un satin trubiņā.

San Bernardino de Siena klosteris ir otra lielākā franciskāņu būve Jukatanā. Klostera būvniecība sākās 1552. gadā. Klosteris uzcelts divos stāvos ar jauku iekšpagalmu. Mūsdienās klostera ēka kalpo kā muzejs, arī baznīca gan joprojām darbojas. Vakaros no trešdienas līdz svētdienai uz klostera sienām tiek rādīts gaismas šovs.

Casa de los Venados ir privātmāja, kurā atrodas meksikāņu tautas mākslas kolekcija. Mājā ir vairāk nekā trīs tūkstoši mākslas darbu. Kolekcijā ir daudz skeletu, galvaskausu, kas ir ļoti tradicionāli Meksikā. Tāpat daudz briežu, jo tulkojumā mājas nosaukums ir Briežu māja. Gids stāstīja, ka saimnieki ir mazliet apsēsti ar Frīdu Kalo un Djego Rivjeru, viņiem par godu pat izveidota vesela istaba.

Vallazoo apskatāmi dzīvnieki un putni, kas dzīvo Meksikā. Mums tā, protams, pilnīga eksotika. Bija tādi dzīvnieki, par kuru eksistenci mēs pat nenojautām. Iespējams arī pabarot zivis dīķī ar kioskā nopērkamu zivju barību. Turpat blakus ir eksotisko augļu dārzs, kurā var brīvi klīst un visu apskatīt.

Meksikas etnisko apģērbu muzejs pieder kādai sievietei, kuras tēvs ir no ASV, bet māte no Meksikas. Muzeja ekspozīcija sastāv no trim daļām – etniskajiem tērpiem, vintāžas un mūsdienu tērpiem. Tie izvietoti divās nelielās zālēs.

 

8. Bakalara

Pats galvenais iemesls, kādēļ cilvēki dodas uz Bakalaru, ir Bakalaras ezers, ko mēdz dēvēt par Meksikas Maldivām un Septiņu krāsu lagūnu. Ezera baltā kaļķakmens dibena dēļ ezerā patiešām var ieraudzīt vismaz septiņu toņu zilos. 55 km garais un ap 2 km platais ezers piepildās ar ūdeni no senotēm, bet izskatās pēc Karību jūras.

Kad mēs bijām Bakalarā, pūta diezgan spēcīgs vējš, bet pelde ezerā tik un tā bija pasakaina. Ezera krasts ir pilns ar zālēm, tāpēc pludmales šī vārda klasiskajā izpratnē tur nav. Ir garas koka laipas, kas ieved ezerā.

Vēl viens dabas brīnums Bakalarā ir dzīvie akmeņi. Stromatolīti ir struktūras, ko veido baktērijas, kas esot agrīnākās dzīves pazīmes uz Zemes. Tās var atrast tikai dažās pasaules daļās. Šīs struktūras ir līdzīgas koraļļu rifiem. Tās veido akmeņi, ko ražo miljoniem baktēriju, kas veidojušās miljoniem gadu.

Kad piegājām pie ūdens, izskatījās, ka ap akmeņiem vārās un burbuļo, bet tas bija vējš un viļņi. Šeit iespējams ne tikai paskatīties uz stromatolītiem, bet pie tiem arī peldēt. Lai iekļūtu lagūnā, jāpeld cauri diviem lieliem dzīvajiem akmeņiem. Mazliet tālāk no krasta paliek seklāks, tur uztaisītas šūpoles un iekārti šūpuļtīkli.

  Vēlies iepazīt Centrālameriku? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.