Uz www.jekaba.lv

Ar vilcienu uz Minsku: 3. diena (noslēgums)

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
3 min. lasāmviela

Pēdējās dienas rīts sākās ar vienu vienīgu domu – jāiet uz tirgu. Pirms tam gan gribējās nedaudz paēst, lai nepaliktu traks, nonākot galā. Ceļā trāpījās garlaicīgi stilīga kafejnīca Surf Coffee. Garda kafija un uzkožamie. Tik sākumā grūti bija saprast, kāds pie velna surf valstī, kurai švaki ar ūdeņiem (angliski tam ir jauks, precīzs termins – landlocked). Tad, lasot uz sienām sarakstīto, pieleca. Darkness helps us to shine; waiting for the wave, we need more people who specialize in the impossible. Principā, pavisam skaidra nostāja, un, satiktā Veņičkas vārdiem sakot – tikai miliču angļu valodas nezināšanas dēļ īpašnieks vēl nav nokļuvis Amerikankā.

Kārtējo pārdomu nogurdināti, aizgājām līdz Komarovska tirgum. Tas bija kaut kas absolūti grandiozs! Tur Minska pirmo reizi tā pa īstam pārsteidza. Tirgus sastāvēja no divām daļām – iespaidīga paviljona un sezonālo produktu stendiem ārpusē. Lai gan bijām ieēduši, uzreiz iejūdzāmies maizīšu ceptuvē tās aromāta dēļ. Nekas gardāks tajās pāris dienās nebija baudīts. Mīklas izstrādājumi ar dažādiem pildījumiem un kardamona tēju kusa mutē. Ēdot bija lieliska iespēja vērot dārzeņu pārdevējas – pašpārliecinātas un lepnas par savu arodu.

Vēlāk lēnām gājām cauri neskaitāmajiem stendiem. Neredzētus labumus praktiski nesastapām, taču krāsas un smaržas reibināja pamatīgi. Te omītes ar tējām, te jaunkundzes ar importa zemenēm. Viss patīkamā jūklī, ko spēj radīt vienīgi tirgus. Un tā bija tikai puse. Gājām iekšā arhitektūras brīnumā, kur tika pārdots viss pārējais. Nācās piepūlēties, lai skatienu fokusētu vienuviet – acis šaudījās no antrekotiem līdz jumta konstrukcijām. Sajutos nedaudz aptracis, taču pagāja brīdis un nomierinājos. Sākām iepirkt pāris lietas. Tagad par pārliecinoši veiksmīgāko pirkumu dēvēju “Spartak šokolādi, to Minskas un Baltkrievijas braucējiem nevajadzētu palaist garām.

Atpakaļceļā izgājām cauri kapiem, jo šķita, ka 9. maijam par godu vietējie būs sastrādājuši brīnumus. Bet nekā, kapi kā kapi.

Pienāca pēdējais gājiens stacijas virzienā. Ielūkojāmies kartē, un tūlītēji pie mums piestāja zolīda, patīkama sieviete ar jautājumu, kā viņa var palīdzēt. Pieklājīgi atbildējām, ka viss tiek kontrolēts, bet tad Margarita pati sāka: „Baltkrievijā šobrīd ļoti grūti. Diktators spiež tā, ka sāp.” Viņa mums pastāstīja, ka ļoti cer uz labāku nākotni savai meitai. „2006. gadā notika Džinsu revolūcija, tūkstošiem studentu protestēja pret kārtējām negodīgajām prezidenta vēlēšanām. Arī mana meita vēlējās doties ielās, taču es uz ceļiem lūdzos, lai nepiedalās. Viss bija kārtībā līdz brīdim, kad no norises vietas aizbrauca rietumu žurnālisti, kuri devās talāk uz vēlēšanām Ukrainā. Tad sākās šausmas. Jauniešus piekāva, izmeta no augstskolām, daudzus salika cietumos. Savukārt studentu vecākus atlaida no darbiem,” stāstīja Margarita, vēl drusku un būtu redzējuši asaras viņas acīs.

Minska nav tā pilsēta, kurā var tūlītēji iemīlēties un pēcāk vēlēties atgriezties. Arī ēdiens un monumentālā arhitektūra ar laiku varētu nomākt. Toties ir brīnišķīgi sajust cilvēku gara dzirksti, tās dēļ vien ir vērts dzīvot. Jāpiebilst, ka neesmu svešu zemju revolūciju un sistēmas maiņu fans, taču esmu pārliecināts, ka baltkrieviem agrāk vai vēlāk pienāksies nākotne, kādu tie vēlas. Turies, Veišnorij!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.