Uz www.jekaba.lv

Ar vilcienu uz Minsku: 2. diena

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Cēlāmies svaigi un priecīgi par iepriekšējās dienas varonību atturēties no zaļā pūķa. Plāns jau bija nosprausts – kājāmgājiens uz traktoru rūpnīcas ciematu. Izgājām agri, un jau kārtējo reizi nācās lavīties garām Miera ministrijām. Pie vienas no aizdomīgi klusajām un pārspīlēti lielajām ēkām skatījām, kā tiek izpreparēts atkritumu vedējs. Milicis pulkākas reizes līda auto salonā, ar spoguļiem pētīja tā apakšu. Taisni brīnums, ka neieramšājās mēslu urnā.

Tikmēr pāris vienīgie garāmgājēji bija tie paši vecie-labie ar tramplīncepurēm. Nospriedām – kaut kas ārkārtīgi svarīgs notiek iekšpusē. Tāpēc nakamajā sānielā vaicājām pilsonim: “Kas te notiek?” Veņička, patīkams kungs ap 50, apskaidroja, ka tā ir bijusī parlamenta ēka. Viņam acis mirdzēja no tā, ka gribējās mums pastāstīt vēl ko vairāk. Īsumā nocitēšu: „Man ļoti patīk Latvija, lai gan esmu bijis tās okupants padomju armijas rindās. Ļoti lepojos, kā jūs esat aizsteigušies Eiropas virzienā, tikmēr mēs varam rādīt [rāda vidējo pirkstu] Ļeņina virzienā. Nekas te nemainīsies, nupat ir aizslēgtas visas skolas baltkrievu valodā. Pielaizīšanās Krievijai, milzu korupcija, rekets un ļaužu izspiegošana rit pilnā sparā. Cilvēki ir pārāk noguruši un pārāk iebiedēti, lai pretotos. Tagad katrs baltkrievs dzīvo pēc principa – galvenais, lai manā sētā viss ir kārtībā. Savukārt vara dzīvo pilnībā savu dzīvi, mums ar to nav nekāda sakara.” Veņičkas atklātība pārsteidza, taču pamatīgi iepriecināja – redz, propaganda nemaz nav visuvarena, cilvēku alkas pēc brīvības ir iedzimta „kaite”. Devāmies tālāk ar mazu kamolu kaklā.

Izbriduši caur krūmiem un pāri dzelzsceļa sliedēm, satikām traktoru rūpnīcas ciematu. Ļoti mīlīgs ar savrupu dzīvi. Tāda vietējā Seda, taču vairāk nobružāta un savas dienas jau piedzīvojusi. Tantes sēdēja paēnās un vēroja laiku, bērni laida ar ričukiem. Beidzot bija redzama īsta dzīve – klusa, taču īsta.

Pastaigājāmies gar divstāvīgajām ēkām ar mērķi atrast kādu ēdnīcu, kurā apmierināt vēderus. Minskā un īpaši šajā rajonā tas nesagādāja ne mazākās problēmas. Uz Oļega Koševona ielas 1, atradām Ēdnīcu Nr. 175. Kaut ko autentiskāku būtu grūti iztēloties. Ar visu smaku un neveiklu īkšķa iemērkšanu pasūtītajā borščā, kas kādam smalkākam viesim varētu nosist apetīti uz visiem laikiem. Toties pārdevējas ļoti laipnas un lepnas par ārzemju apmeklētāju klātbūtni. Pieredzējušākās ik pa brīdim uzsauca jaunajām, lai sāk kaut ko darīt, tūristi taču atnākuši. Ēdiens visumā pieņemams, taču pats pasākums – patiess piedzīvojums.

Iznākot no pusdienām, priekšā varēja manīt pašu rūpnīcu, valsts dārgakmeni – Belarus traktoru kalvi. Tuvojāmies un arvien vairāk sprūdām cilvēku satiksmē. Izrādījās, ka plkst. 16 viena no maiņām beidz savu darbu. Skats bija sirreāls, cilvēku masas parastas darba dienas pievakarē kā pēc Dziesmu svētku pēdējā gonga. Kopumā rupnīcā strādā 16 tūkstoši cilvēku, nezinu, cik no viņiem mēs redzējām, bet ļaužu straume nerimās ilgi. Jauni, veci, noguruši un priecīgi, viens pēc otra lavījās ārā pa durvīm brīvības virzienā. Ietves malās peļņas kārotāji nelaida garām iespaidīgo straumi, turpat uz asfalta bija izlikts klāsts ar visādām vajadzīgām un arī stipri nevajadzīgām panckām. Izdevās arī aprunāties ar vienu strādnieciņu Petrušku, kurš apstāstīja par ražošanu un eksportu. Viņš starp teikumiem par darbu un karsto laiku pamanījās uzkrītoši pateikt: „Jūs jau laimīgie, eiropieši. Mums tikmēr liek valkāt šādus ķeburus pie sirds,” rādīdams uz piesprausto lenti 9. maijam par godu. Savā starpā atkal nopriecājāmies – diktatoram pat nav izdevies apstrādāt ierindas fabrikas darbiniekus.

Cilvēku iedvesmoti, gaidījām vakaru pieminētajā Kastričnickajas ielā. Aizgājām turp visai agri, ap astoņiem vakarā. Mājās uzjauktie kokteiļi lieti noderēja teju privātā blūza koncertā, kuru ielas malā prasmīgi spēlēja ekscentriski jaunieši. Grupai fonā bija milzu ielu māksla. Klausījāmies labu brīdi – godīgi sakot, bija kauns iet prom, jo tādā gadījumā mākslinieki spēlētu vien paši sev. Tad saņēmāmies un aizgājām. Sākām “ķemmēt” publiskās iestādes. Apstājāmies uz dzērienu Hooligan bārā, kuru mēdz dēvēt par labāko ballīšu vietu pilsētā. Jāsaka, ka sastapāmies ar Minskai neraksturīgām cenām, bet apmeklētājus tas neuztrauca – bija gan dejotāji, gan arī pāris parasto žūpotāju.

Tad otrpus ielai ielavījāmies slepenā klubā bez nosaukuma, kurā pie ieejas apsargs mūs kārtīgi nopētīja. Viņam iekrita acīs manas nodrisktās kedas, teicu, ka varu samainīties ar viņa laķenēm. Mainīties nevajadzēja – ielaida pilnīgi tukšā bezpersoniski glaunā iestādē, no kuras gribējās tikt pēc iespējas ātrāk ārā. Nu, nekā daudz vairāk arī iela piedāvāt nespēja – piedzīvojām nelielu vilšanos. Anarhistu vietā daži smalki restorāni, pāris pieņemamas izklaides vieteles un Layka, kurā var dabūt garšīgu sviestmaizi bez alus.

Tālākajā galā pēdējais salmiņš bija Ultra bārs ar gardu, taču padārgu aliņu. Ārā sēdēja mūsdienīgi jaunieši, kuri bija priecīgi aprunāties. Viņi mūsu teoriju par lēnām austošo dumpi reizē apstiprināja un noraidīja. Meitene, vārdā Miškina, bija apnicīgi pozitīva par valstī notiekošo, taču viņas draugs Bazarovs teica visu mums pa spalvai – riebjas, gribās izbēgt un tā joprojām. Abi gan vienojās, ka nekāds terors pret parastajiem mirstīgajiem netiek izveikts. Aizgājām sašaubīti.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.