Uz www.jekaba.lv

Ar vilcienu uz Minsku: 1. diena

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
7 min. lasāmviela

Uz nedaudz piemirsto kaimiņzemi Baltkrieviju var nokļūt dikti foršā veidā – ar nakts vilcienu Rīga-Minska. Vīza bagātības neprasa, tāpat kā biļete. Nevaru atbildēt, kādēļ visus savus gadus nebiju izmantojis šo iespēju. Visbeidzot tā stunda sita. Gāja, lūk, tā.

Vilciens Rīga-Minska devās ceļā astoņos vakarā. Pie svaigi krāsota, koši zila vagona durvīm sagaidīja smaidīgas baltkrievu kundzītes laiviņu cepurēs, visas vienādi priecīgi vēlējās mūs apčubināt labākam ceļam. Viena atskrēja ar deķiem, lai pēdas naktī nesalst, cita – ar tējas un kafijas piedāvājumu. Par segām pateicāmies no sirds, bet dzērieni somās bija pašiem – jāsaka gan, ka cita rakstura. Nelielu kokteiļošanu vilcienā neviens nenosodīja. Iespējams, tāpēc, ka tā ir tik burvīga – četratā sēdējām uz vilciena pirmā stāva guļamvietām, vērojām, kā skaistā gaismā plūst garām Rīga un Latvija, un pļurkstējām. Un iemalkojām.

Izdevās aprunāties arī ar netālu sēdošu baltkrievu tantiņu Regīnu. Viņa stāstīja par vietējiem ēdieniem un par to, cik vispār Latvijas kaimiņzeme ir brīnišķīga, noteikti būšot jābrauc vēl.

Vakars gan neievilkās, jo paredzētās gultas divos stāvos un svaigi baltie palagi dikti vilināja. Ap pusnakti izkāpu ieelpot Daugavpils gaisu, pēc kā diezgan veikli un cieši iemigu. Jautrība sākās nakts melnumā. Vispirms latviešu robežsargi pārbaudīja vīzas, respektējot lielu nesaprašanu, kas rodas, cilvēku pēkšņi pamodinot. Pēc tam nāca baltkrievu kārta. Lika attaisīt mugursomu, lai biedrs varētu tajā iebāzt savas roķeles, vēl miega eiforijā nodomāju – ko gan viņš tur plāno atrast? Bet nekas, katram savs darbiņš.

Pamodos netālu no Minskas. Veikli pārmetu acis apkārtnei, vai nekas nav mainījies. Nebija – āres kā tēvzemē. Viena no vilciena darbiniecēm, gluži kā novaktējusi, laipni pietekalēja un vēlreiz piedāvāja tējas, kafijas. Tā, ar diezgan glaunām krūzēm rokā, ieslīdējām Baltkrievijas galvaspilsētā.

Izgājām cauri stacijai un pirmoreiz ieelpojām Minskas gaisu, šogad nepieredzēti karstu (diena iesila līdz 27 grādiem). Tieši pretī mums gozējās divas lielas, lepnas mājas, kas izskatījās sensenas, taču, zinot, ka Otrajā pasaules karā Minska tika noslaucīta teju līdz ar zemi, visticamāk, visai veiksmīgi reproducētas. Vienā no tām atradās mūsu Airbnb aizrunātais dzīvoklis. Majīgs – pēc interjera spriežot, pirms izīrēšanas laikiem tajā dzīvoja veci cilvēki. Taču neieradāmies jūsmot par padomiski iekārtotiem apartamentiem. Diezgan taisnā ceļā devāmies ārā – staigāt, cik jaudas.

Tūlītēji sajutām monumentālās arhitektūras nospiedošo varenību. Plašās ielas bija perfekti izslaucītas ne vien no gružiem un atkritumiem, bet arī no cilvēkiem, kaķiem un suņiem. Pedantiska kārtība. Pat tulpēm bija pavēlēts stāvēt stalti un neliekties. Par ubadziņiem vispār nebija ne runas, viņi vai nu izsvēpēti pa tīro vai arī visi strādā un nebomžo. Iestaigājām centrālajā laukumā, kur ornamenti nepārprotami sludināja 9. maija tuvošanos. Turpat cieši blakus sadzīvoja Svētā Simeona un Helēnas baznīca ar vīzdegunīgi galvu izslējuša Ļeņina statuju. Vispār Minskā vairākās vietās joprojām ir iespējams Ļeņinonkulim parādīt vidējo pirkstu vai arī sakļaut cieši kopā plaukstas un uzsaukt “bravo” (kas kuram tuvāk).

Stāvot laukuma centrā, jutāmies mazi un nedaudz nedroši par savu nākotni, jo pārāk dzīvi aina asociējās ar Orvela „1984”. Apkārt maršēja miliči smieklīgās cepurēs, mūs aplūkoja milzu Patiesības ministrija, kuru, pēc iepriekš izlasītā, it kā nedrīkstēja bildēt, un mēs visam vidū – absolūti domu noziedzinieki. Tur arī aizsākās joki par (ne)vēlmi nokļūt Amerikankā (pilsētas centrā esošs KGB pirmstiesas aizturēšanas centrs).

Lai nu kā, pirms Lielais Brālis mūs savāc, vajadzēja paēst. Lai miličiem ietaupītu pūles, nosēdāmies tieši pretī Mīlestības ministrijai jeb pārspīlēti lielajai KGB ēkai, kafejnīcā Vasiļki uz Minskas galvenās artērijas (Проспект Незалежности 16). Tikām informēti, ka šausminošo, taču skaisto māju nevajadzētu mēģināt iemūžināt nekādos apstākļos – lai arī apkārt nevienu nemana, tāpat tevi kāds vēro. Sūtījām visus iespējamos gardumus, kurus pieminēja vilcienā satiktā Regīna – koldunus (kartupeļu pankūkas pildītas ar gaļu), vareņikus, draņikus (vienkārši kartupeļu pankūkas)…. Kaut kā starp bļodām, glāzēm un šķīvjiem nostutēju kameru, lai pa kluso iemūžinātu KGB cietoksni. Taču tad pie pašām tās durvīm sākās kādas meitenes fotosesija. Vai nu meitēns speciāli gribēja nokļūt Amerikankā vai arī fotografēšanas briesmas ir ļoti pārspīlētas. Laikam jau otrais.

Tikmēr ēdienkartē izvēlētais nebija ne tuvu eksotisks, taču gana garšīgs un sātīgs. Kas attiecas uz pārtiku, tad baltkrievi nav nekādi baudītāji, viņiem ēdiens ir, lai paēstu (cik loģiski). Mūsu kaimiņi sevi lutina citos veidos. Piemēram, pilsētas dvēselē Centraļnijā tā paša prospekta 23. mājā. Iestāde ar vairākām ēdienu un dzērienu tirgotavām, greznām sienas freskām un garu-garu leti pie loga ar skatu uz ielu. To iecienījuši visu statusu cilvēki, tajā skaitā KGB aģenti ar portfelīšiem, mākslinieki, dzērāji, izģinduši studenti. Lielais vairums aši ieklīda Centraļnijā, izšāva alu un ļepatoja tālāk, arī mēs. Kāds nesteidzīgāks vēl noskrubināja zivi vai noslānīja kartupeļu porciju. Tas kļuva par mūsu rituālu – ik reizi, kad gājām garām, pamanījāmies izdzert aizdomīgi lētu alus glāzi.

Bija vājprātīgi karsts, pakausi dedzināja saule, labi uzsilušais asfalts – pēdas. Tomēr tas neatturēja no staigāšanas un tālākās iejušanās 1984. Dienai ieskrienoties, uz ielām sāka parādīties arī cilvēki – moderni un priecīgi, ar Maķīša burgeriem rokās un amerikāņu karogiem uz krekliem. Sākām apjaust, ka padomju elpa nemaz nav tik ilgmūžīga. Vismaz ļautiņos Orvels nebija jaušams. Taču ēkās tik drīz tas nepazudīs.

Bēgot no saules un, protams, intereses kairināti, iespērāmies universālveikalā GUM. Snobisks raksturojums – vairākos stāvos izvietoti krāmi trakās krāsās un visapkārt proletariāta statujas ar sirpjiem un āmuriem rokās. Lai piedzīvotu kontrastu, turpat netālu iegājām Minskas vecpilsētā, ja tā to drīkst saukt. Tā pilna ar supermoderniem bāru un kafejnīcu nosaukumiem, craft aliem, rosé vīniem utt. Atspirdzināties apsēdāmies iekšpagalmā ieslēptā Pinky Bandinsky. Tur viss bija tik ļoti vintage un rustic, ka visas Minskas uzpumpētās lūpas steidza padzert padārgus kokteiļus un uzēst ko veģetāru.

Nedaudz sašutuši turpinajām savas gaitas. Soļojām gar kanālu, kas vijas caur Minskas centru, līdz nonācām Gorkija parkā. Tur iesēdāmies panorāmas ratā, lai pārlaistu skatienu pilsētai. Jāteic, ka ir redzētas arī skaistākas peizāžas, taču diezgan neizteiksmīgais, vietām drūmais skats pat piestāvēja Baltkrievijas sirdij.

Piezagās izsalkums. Kā gadījās, kā ne, ceļā trāpījās Tavarisch restorāns. Kā padomju laiku muzejs. Ieejot iekšā, uzreiz atdūrāmies pret impērijas karti, kur pilntiesīga dalībniece bija arī Latvijas PSR. Interjers it kā kliedza par laimīgi aizgājušajiem laimīgajiem laikiem. Ēdiens? Neticēsi, bet tieši tādā pašā stilā. Morsi, izlejami kvasi, pīrādziņi un rasoli. Tik viena īpatnēja nianse – strādājošie jaunieši teļļukos bija saslēguši MTV un skandināja rietumu melodijas, kas it nemaz negāja kopā ar iekārtoto auru. Arvien vairāk sākām ievērot aizu starp cilvēkiem un pilsētvidi.

Dumpiniecisko dzirksti bijām sajutuši. Un it kā nojautām, kur to meklēt. Kastričnickajas ielā. Industriālā rajonā, kas pārvērties par brīvi domājošu jauniešu stūrīti. Iela plaša un samērā dzīvelīga turpat esošu studentu kopmītņu dēļ, taču kaut kādā ziņā atšķirīga no citām naktsdzīves ielām, kas redzētas citviet pasaulē. Gājām un priecājāmies par profesionāli apgleznotajām ēku sienām, bet visvairāk saistīja kopējā alternatīvā aura – vairs neklaiņoja milicija un ierastā pedantiskā kārtība neņēma virsroku. Arī Ļeņina apaļā galva izskatījās itin labi uz grafiti fona.

Tā kā bija ceturtdiena, nojautām, ka īstā uzdzīve un iespējamā revolūcijas plānošana vai pretošanās armijas formēšana varētu notikt piektdienā, tāpēc uzkavējāmies tik vien, lai nedaudz iepazītu ielu un noēstu mūsdienīgu hotdogu. Kā ne kā, mūsu kompānija ir nonākusi „ne šis, ne tas” vecumā – pat tā viegli ieballējot, nākamo dienu var ielipt palagos uz krietnām stundām.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.