Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Velnam forša rīkle

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
4 min. lasāmviela

Igvasu ūdenskritumu daži dēvē par iespaidīgāko pasaulē – mēs to uzskatījām par pietiekamu iemeslu, lai brauktu izlūkos. Arī citi pilsoņi un nepilsoņi domāja tāpat. Bet daba no cilvēku daudzuma vājāka nekļuva un ļoti labi varēja saprast, kāpēc tik daudzi vēlas redzēt, kā ūdens pazūd velnam rīklē.

Ūdenskritums atrodas uz Argentīnas, Brazīlijas un Paragvajas robežas. Pēdējā gan pamatīgi apdalīta. Savukārt mēs, vīnu alkstoši, taisnā ceļā apmetāmies Argentīnas pusē, kur laikam jau arī tie varenākie skati Igvasu sakarā. Ieejas maksas dabas parkā nav ne par pliku “paldies”, ne arī par pāris eiro. Par pārsteiguma momentu jāpateicas ceļvedim, kas ne pirmo reizi kļūdījās, atstājot mūs ar izbolītām acīm, kad cenrādis pie ieejas rādīja ko stipri atšķirīgu. Tomēr nekas pārdabisks arī tas nebija (parastais divdesmitnieks) un gan jau mēs maksātu arī vairāk, ja kāds uzstātu.

Pēc pirmajiem soļiem pāri parka slieksnim satikām degunlāci – tādu jenotveidīgu gardeguna dzīvnieku parastā takša augumā. Kā lielam brīnumam tam brīdi sekojām. Vēlāk izrādījās, ka vietējā kafejnīcā šie danco pa galdiem. Tiešā nozīmē – izsalkušie cilvēki bēga un slēpās, cik spēdami, citādi varēja palikt bez iegādātās štopkūkas. Uz jenotiem zīme “nebarot dzīvniekus” vairs nedarbojās, viņi paši ņēma to, ko kārojās. Parkā bez šiem censoņiem vēl sastopami dažādi putni un mērkaķi, zīmes liek uzmanīties arī no jaguāriem un pumām. Tik nezinu, cik slimam jābūt savvaļas kaķim, lai kaut uz mirkli pietuvotos takām, pa kurām ik dienu maršē tūkstoši cilvēkveidīgo.

Igvasu_Brazilija_009

Igvasu_Brazilija_010

Igvasu_Brazilija_014

Ceļš gluži organiski veda uz pirmo ejamo maršrutu. Jau pavisam drīz acu priekšā pavērās ūdenskritumu rinda – nedaudz garāka par Ventas rumbu un, maigi sakot, nedaudz augstāka arīdzan. Ūdens mutuļoja lejup tonnām, veidojot slapju miglu, kas, savukārt, kāpa augšup un kopā ar saules stariem veidoja varavīksnes. Kur vien skatījāmies, tur septiņas krāsas kopā sasēdušas.

Igvasu_Brazilija_002

Igvasu_Brazilija_003

Ejot tālāk un pa apli, ūdenskritumi dārdēja no visām pusēm un rakursiem, tos lūkoja arī citi ļauži ar saviem raksturiem. Tā sākās otra izklaide – moderno selfijotāju vērošana. Katrs bildējās un bildēja kā nu mācēja un ar ierīcēm, kas bija gan kabatas izmēra, gan atsevišķas somas cienīgas, jo dzelzs kokus ar piemontētu telefonu un kafijas galda izmēra ekrānu biksēs neiebāzīsi.

Igvasu_Brazilija_004

Igvasu_Brazilija_007

Igvasu_Brazilija_012

Nedomājot un/vai nespējot domāt par loģiskiem skaidrojumiem, likās nedaudz nereāli, ka tāds ūdens lērums izdomājis krist vienuviet. Un ka vispār ir tik daudz ūdens, kam krist. Tiešām apbrīnojami, ar slaveno Velna rīkli priekšgalā – milzu apļveida bezdibeni, kas negaidīti pārsteidz spēcīgo upi pašā tās vidū, liekot ūdenim strauji un neprātīgi mesties lejā nekurienē. Lai tur nokļūtu, nācās iekāpt vilcienā, bet pēc tam tālāk kājot pa laipām.

Igvasu_Brazilija_006

Igvasu_Brazilija_008

Balkons virs “rīkles” pārpildīts, cilvēki aprasojuši slapji no pilēm, kuras pēc trieciena pret akmeņiem uzskrējušas atpakaļ augšā. Smejies vai ne, bet labākajā skatu laukuma stūrī vēljoprojām bija atradies darbs arī fotogrāfam. Atceros, pirms daudziem, daudziem gadiem ar ģimeni bijām tajā pašā vietā un izmantojām fotovīra pakalpojumu – bilde vēl tagad Valmierā apskatāma goda vietā. Likās jau, ka mūsdienās katrs bildē ik uz soļa pats un šādus amatus evolūcija ir pievarējusi. Bet ne – tas pats onka vēl šobaltdien fotogrāfē ģimenes pie dabas brīnuma.

Igvasu_Brazilija_011

Igvasu_Brazilija_015

Igvasu_Brazilija_013

Stāvot ūdens viesuļvētras pašā augšā, aizraujas elpa. Tur ierautu, pat ticība neizglābtu. Lai cik cilvēku būtu pie Igvasu kritumiem, spēks vairāk nekā pārliecinoši ir ūdens pusē. Maniem vārdiem – neaprakstāmi.

Igvasu_Brazilija_005

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.